Ainavu arhitekte Ilze Rukšāne: Daba čukst priekšā
Viņai pašai jau kopš bērnības ir svarīga harmoniska, skaista un dabiska vide. Iespējams, tāpēc par ainavu arhitektes ILZES RUKŠĀNES īstenotajiem projektiem mēdz sacīt: «Šeit ienesta laime.»
Foto: Ieva Andersone
ILZE RUKŠĀNE
• Ainavu arhitekte ainavu darbnīcā ALPS. Profesija ir Ilzes aicinājums un dzīvesveids.
• Aizraujas ar ārstniecības un terapijas dārzu plānošanu.
• Piedalījusies Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra terapeitiskā dārza vīzijas radīšanā, projektējusi Pavāru mājas dārzu Līgatnē un daudzus citus.
• Pašlaik aktīvi iesaistās Sporta pils dārzu veidošanā Rīgā.
• Beigusi Lietišķās mākslas vidusskolu (tagadējo Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu). Karjeras sākumā strādājusi mārketinga nozarē.
• Studējusi ainavu arhitektūru Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Mācījusies arī Londonā un Bulduru dārzkopības vidusskolā.
• Pašai ir savs balkona dārziņš Rīgas dzīvoklī un lauki Vidzemē.
• Tētis – sīpolpuķu advokāts un selekcionārs Jānis Rukšāns.
• Labākā atpūta – kopā ar vīru pastaiga gar jūru vai laivu brauciens pa upi.
• Mamma meitai.
Zinu pēc sevis, ka, aizbraucot uz laukiem un iebāžot rokas zemē, var just, ka stress atlaiž un pēc stundas darba jūties kā cits cilvēks.
Ar Ilzi tiekamies bijušajā Rīgas Sporta pils teritorijā starp Tērbatas un Krišjāņa Barona ielu. Kopš ēkas nojaukšanas 2007. gadā šī vieta bija norobežota un rīdziniekiem slēgta, taču šogad, realizējot projektu Sporta pils dārzi, kvartālā atklāti kopienas dārziņi, bet ieplakā teritorijas vidū – dabiski veidojusies savvaļa ar pļavas un bērzu birztaliņas simbiozi. Šeit kundzes kleitās pēc darba ar divriteni pieskrien aplaistīt burkānus; vēlāk izstaigājot dārzus, secinu, ka kāds audzē kabačus, kāds zemenes, kāds vienkārši puķes, starp kurām piesēst pie galdiņa un patērzēt. Kamēr sarunājamies, atnāk jauniešu kompānija ar piknika grozu. Gribas teikt: pilnīgi cita Rīga. Un tai pieder arī Ilzes sirds.
– Dārzs Rīgas centrā – tas skan drosmīgi!
– Renāte Prancāne, kas ir dārzu idejas autore, ieraudzīja šo vietu pa logu brīdī, kad tikko bija atbraukusi no studijām Ņujorkā. Viņa saprata, ka vēlētos dārziņu, bet nevēlas braukt uz Lucavsalu. Arī es atceros laiku, kad mana meita un māsas meitas bija tīņu gados, viņas pašas sarunāja dārziņu Mežaparkā. Likās, ka būs forši, bet stilīgi un interesanti tas bija tikai pirmo mēnesi.
