Agronome Elīza Ilze Malceniece: Tētis man ir paraugs gan profesionāli, gan arī dzīvē
Dārzeņkopības eksperte Mārīte Gailīte viņu dēvē par vienu no perspektīvākajām Latvijas jaunajām agronomēm. Enerģiska, dedzīga un pēc studijām prestižajā Vageningenas universitātē Nīderlandē vēlas atgriezties Latvijā un apliecināt visiem skeptiķiem, ka arī laukos var dzīvot labi. Tāda ir Elīza Ilze Malceniece no Braču saimniecības.
Foto: Matīss Markovskis. Stils: Lolita Graudiņa
Elīza Ilze Malceniece
• Kopā ar tēti Māri, mammu Diānu un brāli Rūdolfu Voldemāru saimnieko zemnieku saimniecībā Bračas Allažu pagastā, kur tiek audzēti puravi, kolrābji, pupas, saldā kukurūza, burkāni un citi dārzeņi.
• Ar izcilību absolvējusi Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības fakultāti agronomijā (dārzkpopības specializācijā).
• Pabijusi praksē gan Dienvidāfrikā, gan Francijā.
• Šobrīd studē augu zinātni Vageningenas universitātē (Wageningen University & Research) Nīderlandē, kas ir pasaulē prestižākā augstskola savā jomā.
• Vienmēr vadījis spīts un vēlme pierādīt, ka, darbojoties laukos, iespējams būt privileģētam, inteliģentam un laimīgam cilvēkam.
• Elīzu iedvesmo agronoma Gunta Gulbja teiktais: «Brīnumlīdzekļu nav. Ir tikai rūpīgs, sistemātisks darbs un zināšanas, kas nodrošina brīnumainus rezultātus.»
• Kopā ar ģimeni rūpējas par Allažu baznīcu, kur tētis ir draudzes priekšnieks.
• Svarīga dzīves daļa jau kopš piecu gadu vecuma ir tautas dejas, kas tuvas arī tētim un brālim.
Ļoti daudzi jaunieši no laukiem, kas ģimenē saistīti ar lauksaimniecību, ir teikuši, ka viņi no malas izjutuši nicinājumu vai arī dažkārt ir bijis kauns atzīt, ko tu dari, ar ko tavi vecāki nodarbojas.
– Tava tēta zelta vārdi, uzsākot jauno sezonu, ir – pavasara diena gadu baro.
– Tā ir – katru gadu tētis to atkārto. Saimniecībā gan vēl neesam pabeiguši iepriekšējo sezonu, joprojām tirgojam dārzeņus, kas tika rudenī novākti. Ziemas periodā jau izlēmām, kādas šķirnes sēsim, ko un kur audzēsim, risinājām loģistikas jautājumus, rūpējāmies par sēklu iepirkšanu, minerālmēslu sagādi. Martā sākās sēšanas darbi – pirmie, kā parasti, bija puravi kasetēs.
– Fiziski esi projām, bet ar domām un idejām – jūties klātesoša?
– Ne tik ļoti, bet zinu par visu, kas notiek. Attālināti iesaistos saimniecības norisēs, arī Latvijas Jauno zemnieku klubā, citās nevalstiskajās organizācijās. Tomēr studijas šeit, Nīderlandē, ir diezgan intensīvas. Četrdesmit divu stundu darba nedēļa plus uzdevumi, kas jāizpilda, tāpēc nav īsti laika citām aktivitātēm.
– Lauksaimniecība šobrīd, šķiet, nāk modē – kļūst ne tikai par vērtīgu, bet arī stilīgu darbības jomu, bet, kad pēc vidusskolas stājies Latvijas Lauksaimniecības universitātē, tā vēl nebija.
– Pirms tam mācījos Siguldas Valsts ģimnāzijā, turklāt biju matemātikas klasē, un daži skolotāji man tā arī teica: kāpēc tu iesi uz to Lauksaimniecības universitāti, ko tu vispār tur darīsi, tev ir tik labas sekmes bioloģijā, dabas zinātnēs…
