Mazburku saimniece Gunta Niedra: Tieši laukos vairāk izjūtu, ka ģimene ir liels spēks
«Paldies par skaisto saulrietu vīnogulājos!», «Jūs iedvesmojat! Vīns ir izcils!», «Prieks par latviešiem, kuri prot darīt pasaules kvalitātes vīnu!», «Paldies par garšīgo vīnu un gaļu!», «Fantastiska atmosfēra, šarmanta saimniece, pārsteidzošs vīns!», «Mazburkās atpūšas dvēsele…» – šie ir tikai daži no ierakstiem Mazburku viesu grāmatā, bet pasaka gana daudz. Ir izdevies paveikt ko labu!
Foto: Ieva Andersone
Mazburku dosjē
- Jau gandrīz 20 gadus Gunta un Uldis Niedras saimnieko Smārdes pagastā, bioloģiskajā zemnieku saimniecībā Mazburkas.
- Vīnogulāji un vīns. Veikalos Mazburku vīnus neatrast – tos var iegādāties saimniecībā uz vietas. Patlaban saimniecībā top seši vīni, baltie, sarkanie un arī rozā. Iepriekš piesakoties, Mazburku apmeklētāji var doties ekskursijā pa vīnogulāju dārzu, atpūsties uz terases, lai izbaudītu saimnieces cienastu ar vīnu un vīnogu sulu.
- Aitas. Otrs virziens saimniecības specializācijā ir aitu audzēšana, kas savstarpēji papildina arī vīnogulāju virzienu. Ciemojoties var apskatīt aitu ganāmpulku un, iepriekš vienojoties, iegādāties arī jēra gaļu.
- Mazburku namiņi. Niedru bērni Kristaps un Laine jau pieauguši, un vecākiem prieks, ka beidzamajos gados viņi ir liels atbalsts ar idejām sociālajiem tīkliem, mārketingam, kā arī jaunākā saimniecības rūpala – Mazburku namiņu – iekārtošanu un izīrēšanu.
Pienāca brīdis, kad sapratām – jādomā ir plašāk, laukos tā vienkārši vajag.
Gunta stāsta, ka viņas oficiālā profesija ir dziedāšanas skolotāja, taču šajā lauciņā sanācis darboties ļoti neilgi un epizodiski. Pēc tam strādājusi dažādās sfērās, bet vienmēr ar moto: «Vajag darbu, tātad varu iemācīties to darīt!» Nu abi ar vīru jau septiņpadsmit gadus apgūst saimniekošanu laukos, zemnieku saimniecībā, un minētais moto veiksmīgi ir īstenojies. «Agrāk dzīvojām Tukumā, šis īpašums ir vīra vecmāmiņas mājas – kad viņa aizgāja taisaulē, sākām te braukt un skatīties, kas būtu darāms. Uldis bērnības gados šeit bija pavadījis daudz laika, un viņš bija iniciators, ka šo vietu vajag saglabāt. Cilvēkam jau vienmēr ir iespēja izlemt – darīsi to vai ne? Mēs izlēmām darīt. Sākums bija grūts, ar kartupeļu, kāpostu, biešu audzēšanu un tirgošanos tirgū, bija arī kapeiku skaitīšana, vienu brīdi turējām vistas, tad zosis. Līdz pienāca brīdis, kad sapratām – jādomā ir plašāk, laukos tā vienkārši vajag. No lopiem neko nesapratām, taču zinājām, ka laukos lopus vajag, tā nu izšķīrāmies par aitām un sākām visu apgūt un mācīties. Jāgana aitas nav, jāslauc nav, bet jāseko, lai mutes lopiņiem kustas un punči pilni, tāpēc elektriskais gans atkal un atkal jāpārliek jaunā vietā.
