FOTO: Ciemos pie Kalna Griežu saimniekiem. No džungļiem līdz idillei
Kad viesojamies pie LAURAS un GUNTA, viņi nupat uztaisījuši savas lauku mājas fotoalbumu – no ļoti nolaista īpašuma iegādes brīža pirms pieciem gadiem līdz sakoptai Latvijas viensētai. Var tikai apbrīnot Kalna Griežu saimnieku ieguldīto darbu un vēlēties, kaut vairāk būtu tādu cilvēku, kas ķeras klāt, dara un – izdara.
Foto: Ieva Andersone
Apzinājāmies, ka pērkam tikai skaistu skatu un aleju. Ēkas izskatījās nojaucamas, tomēr drīz vien sapratām, ka tā taču ir vēsture.
Mājas dosjē
• Mājas Kalna Griezes atrodas Siguldas novadā, īpašumam ir 3,5 hektāri zemes.
• Saimnieki – Laura un Guntis Vijgrieži. Vecākā meita jau savā dzīvē, vidējā studē, jaunākajai ir trīspadsmit gadu. Šobrīd šeit saimnieko arī Lauras vecāki un inteliģents suns Rūdis, reiz adoptēts, taču izrādījies vislabākais suns pasaulē un, kā saka Laura, «radīts tieši mums».
• Atjaunotajā kūtī ir plašs pirmais stāvs ar virtuvi, lielu saimes galdu, bijušās lopu virtuves vietā tapusi pirtiņa un neliela atpūtas istabiņa, un otrais stāvs ar vairākām guļvietām viesiem, vannasistabu un virtuvi. Iekšpagalmā izbūvēta arī āra virtuve.
• Kādreizējā dzīvojamā ēka atjaunota, tur tagad ir saimniecības namiņš, kam galā uzbūvēta nojume auto novietošanai. Ir arī pagrabs, virs kura tapusi klētiņa jeb Gunta darbnīca.
• Īpašumā ir arī vecs, sakopts ābeļdārzs, ierīkots sakņu un ogulāju dārzs. Nākamgad iecerēts sākt jaunas dzīvojamās mājas būvniecību.
• Saimniece Laura iekopusi skaistas ziemciešu dobes, cenšoties iekļauties esošajā vidē, nevis pārveidot to pa savam: «Mūsu uzdevums ir nesabojāt Dieva un dabas radīto, tikai uzmanīgi to papildināt.»
Pirms sešiem gadiem Laura un Guntis sāka meklēt lauku mājas, kā paši teic, skaistu vietu, kur pavadīt vecumdienas. «Dzimtas mājas mums bija Baltinavā, to īpašumu nesen pārdevām, jo izbraukāt tik tālu nav reāli. Dzīvojām Saulkrastos, tāpēc lauku mājas meklējām šajā pusē. Gribējās viensētu ar skaistu ainavu, lieliem kokiem, ogulājiem. Man bija sapnis arī par senu koku aleju. Kad atbraucām skatīties šo vietu, bija jau oktobris, viss pelēks, ēkas sliktā stāvoklī, pilns ar atkritumiem… Bet ainava ļoti skaista un – ak, laime! – arī sena koku aleja, par ko biju sapņojusi!» smaida Laura. Viss sakrita, jāpērk! Tāpēc uz bēdīgo ēku stāvokli un aizlaisto apkārtni jaunie saimnieki, kā saka, pievēra acis. «Apzinājāmies, ka pērkam tikai skaistu skatu un aleju. Ēkas izskatījās nojaucamas, tomēr drīz vien sapratām, ka tā taču ir vēsture, ka tagad tādas vairs nebūvē! Ķērāmies pie darba, un darba bija daudz. Šķita, ka pļauts te nebija nekad.
