Uzņēmējs un lauksaimnieks Valters Bruss: Darbu tomēr mēdzam par daudz romantizēt

Ceļš cauri Zemgales līdzenumiem ir zeltainas rudens pēcpusdienas saules apmirdzēts. «Tiklīdz piekritu sarunai, tā saslimu,» viņš tiekoties spiež roku un pasmejas. «Ja būtu māņticīgs, domātu – tas intervijas dēļ.» Runājam Valtera izlolotajā restorānā «Zoltners» – šo nosaukumu viņš aizguvis no vectēva uzvārda. Valtera Brusa vārds Latvijas miljonāru sarakstā ir jau krietni sen, bet, atbildot uz manu ķecerīgo jautājumu, vai, būdams turīgs vīrietis, nav izjutis pastiprinātu sieviešu uzmanību, viņš mulst un godīgi atzīst, ka par tādām lietām nekad nav domājis. Taču ir citi jautājumi, par kuriem viņš domājis krustu šķērsu, kā pats saka, un viņa atbildes tad nav no ērtākajām. Ērtas nē, bet šim laikam vajadzīgas gan.

– Radies iespaids, ka jums tā īsti nepatīk, ja jūs sauc par zemnieku vai lauksaimnieku.
– Nekaunos, ka esmu lauksaimnieks! Tas ir mans bērnu dienu sapnis, jau sešu gadu vecumā zināju – būšu agronoms, un no sava mērķa nenovirzījos ne brīdi. Par to, kas izdarīts un sasniegts, man ir lepnums.

Dievs iedeva, parādīja, ka tā var būt, bet vairāk nedod.

Bet reizēm, sakot zemnieks, mēs noplicinām šo jēdzienu – 500, 100 vai 3000 hektāru lielā saimniecībā zemnieks ir uzņēmuma vadītājs, kam jārisina daudzi dažādi jautājumi.