Rīdzinieks Mārcis, kurš visur dodas ar papagaili uz pleca: Cilvēki atplaukst smaidā!
Jaunieti ar milzīga izmēra aru, kas majestātiski iekārtojusies uz viņa pleca un uz apkārt notiekošo kņadu noraugās aristokrātiskā mierā, šovasar Rīgas ielās pamanīja daudzi. Interesentiem viņš labprāt ļāva nofotografēties ar savu mīluli un pat paturēt rokās. ASTES skaidro, kas ir šis puisis.
Foto: Matīss Markovskis un no personiskā arhīva
– Mani sauc Mārcis Petrauskis, un man ir 24 gadi. Esmu pabeidzis Smiltenes tehnikumu, kurā mācījos par veterinārārsta asistentu. Šobrīd strādāju Dr. Makarova veterinārajā klīnikā, kas palīdz arī eksotiskiem dzīvniekiem. Mani pacienti, piemēram, ir bruņurupuči, čūskas, iguānas un agāmas.
– Kāpēc izvēlējies tieši veterinārārsta asistenta profesiju?
– Esmu uzaudzis laukos Bauskā, un man jau kopš bērnības ir patikuši dzīvnieki. Kad beidzu 9. klasi, skatījos, kur tālāk varētu mācīties saistībā ar dzīvniekiem. Bija divas izvēles – Bebrenes vai Smiltenes tehnikums. Izvēlējos otro un nomācījos tur četrus gadus.
Kopš pie manis dzīvo Leila, manās mājās nekad nav avokado un sīpolu, jo tie papagaiļiem ir bīstami.
– Tu par savu mājdzīvnieku esi izvēlējies ļoti skaistu, eksotisku putnu – aru. Kāpēc tieši lielo papagaili, nevis, piemēram, suni?
– Man ir bijuši kaķi, suns, jūrascūciņas, kāmji, zivtiņas, mazie jeb viļņainie papagaiļi. Tā kā nāku no laukiem, man ir bijušas arī pašam savas kazas, tomēr visvairāk simpatizējuši lielie papagaiļi. Esmu daudz par viņiem lasījis un vācis dažādu informāciju. Brīdī, kad finansiāli varēju to atļauties, iegādājos zildzelteno aru jeb Ara ararauna sugas papagaili.
