Pārdod dzīvokli, mežu un zirgu, lai piepildītu sapni. Sava māja pie jūras!
Ausekļu saimniece Ieva Krūmiņa nu nemaz nebija plānojusi šo jūras māju iegādāties. Viņa bija atbraukusi līdzi, lai palīdzētu kā tulks citam iespējamam pircējam. Taču, kad ieraudzīja, saprata – tā ir vieta, ko viņa visu mūžu meklējusi. Jo mīlestība pret jūru bijusi asinīs visām viņas īpašajām dzimtas sievietēm. Ieva piepildīja arī viņu sapņus.
Foto: Matīss Markovskis
Mājas dosjē
- Jūras māja Ausekļi atrodas pašā jūras krastā Kaltenē.
- Celta 1910. gadā uzņēmīgai un turīgai Dambekalnu dzimtai. Krūmiņu ģimenes īpašumā nonāca pirms pāris gadiem.
- Saimnieki – Ieva ar vīru Raivi un bērniem Kārli (22), Mārci (20), Danielu (19), Robertu (5) un Markusu (4)
- Ieva ir uzņēmēja, nodarbojas ar tūrismu un viesu uzņemšanu, Raivim pieder meža un dārza tehnikas veikals.
- Ausekļi darbojas arī kā viesu nams.
- @kaltenes.ausekli
Tāds miers – nodomāju, skatoties pa Ausekļu verandiņas logu laukā uz jūru. Tā ir tepat, pārdesmit metru attālumā. Te noteikti ir skaisti vasarā, bet, manuprāt, ļoti īpaši šeit izskatās arī ziemā vai agrā pavasarī. Kad jūra blakus klusi elpo, cilājot savas zilpelēkās krūtis, un pludmalē nav nevienas dzīvas dvēseles.
Ilgas pēc jūras ir asinīs
«Stāsts sākās ar manu mammu – viņa nāk no Engures, tā nav pārāk tālu no Kaltenes,» lejot krūzē pašas vākto zāļu tēju, iesāk mājas saimniece Ieva. «Jūra mammas dzimtai vienmēr bijusi asinīs. Kara dēļ daudzi devās bēgļu gaitās, un arī viņas māsīca Zina ar ģimeni bija spiesta bēgt pāri jūrai uz Zviedriju. Mamma arī būtu braukusi līdzi, bet viena no māsām bija aizdota ganos, viņa tik ātri nevarēja tikt atpakaļ, līdz ar to mammas ģimene palika.»
Sāku raudāt un māklerei teicu: «Mārīt, es to māju gribu! Man viņu vajag!»
Ieva ir lauku bērns, dzimusi, augusi Laidzē, tur joprojām ir viņas ģimenes mājas. Sākoties Atmodai, viņa pirmoreiz satikās ar saviem Zviedrijas radiem. «Man izveidojās ļoti īpašas attiecības ar mammas māsīcu Zinu. Katru vasaru pie viņiem braucu ciemos, iemācījos zviedru valodu, man viņa bija kā otra mamma. Nu jau Zina ir viņsaulē, bet esmu no viņas ļoti daudz mācījusies. Viņa ļoti, ļoti mīlēja Latviju, kad vien varēja, brauca ciemos. Un vienmēr ar ilgām skatījās uz savu kādreizējo Engures māju, kuru tā arī nebija izdevies atgūt.
