«Ja gribi uztaisīt sliktu sidru, ņem visgaršīgākos ābolus!» Sidrdara Matveja stāsts
«Darīt sidru ir līdzīgi kā skaņot mūziku!» par savu nodarbošanos saka sidrdaris Jānis Matvejs. «Sidra tapšanas procesā man visvairāk patīk tas, ka ābolus var izaudzēt tepat, Latvijā, turklāt nav vajadzīgas nekādas īpašas tehnoloģijas un videi nesaudzīgi ražošanas procesi. Latviešu tradicionālajam dzērienam vajadzētu būt sidram, nevis alum!»
Foto: Ieva Andersone
Jānis Matvejs
- Dzimis un audzis Smiltenē, studējis vides zinātni Rīgā, strādājis mērniecības jomā un sēdējis birojos, taču nu jau vairākus gadus atgriezies dzimtajā pusē, iekopis ābeļdārzu un dara sidru.
- Savulaik 2010. gadā kopā ar partneri dibinājis darītavu Smiltenes sidrs, bet patlaban jau septiņus gadus Jānim ir pašam sava darītava Abuls Smiltenes novadā. Nosaukums nav saistīts ar vārdu ābols – Abuls ir upīte, kas tek gar Jāņa mājām.
- Patlaban ābeļdārzs ir hektāra platībā, tajā aug mazliet vairāk nekā 600 ābeļu. Daļa ir paradīzes ābolīši, pārējie sidrāboli, gan angļu šķirnes, gan vietējās mežābeles. Gadā top apmēram 10 tonnu sidra.
- Daudzkārt bijis ceļojumos uz sidra zemēm Eiropā, piedalījies pieredzes apmaiņas braucienos un guvis zelta un sudraba medaļas starptautiskos konkursos, tomēr Jānis atzīst, ka visvairāk apguvis ikdienā, meklējot piemērotākās ābeļu šķirnes, stādot, potējot un veidojot vainagus, eksperimentējot ar raudzēšanu.
– Šogad ir īstens ābolu gads, ābeles pilnas, zari līkst…
– Ne tikai līkst, arī lūst! Manā ābeļdārzā kanādiešu šķirnes ‘Kerr’ ābelēm desmit galotnes nolūzušas, šiem kokiem ir vāji stumbri. Tie arī aug lēnām, pēc desmit gadiem joprojām tādas mazas un ražot sāk tikai tagad.
Ja gribi uztaisīt sliktu sidru, ņem visgaršīgākos ābolus!
Mans ābeļdārzs atrodas salīdzinoši vēsākajā Ziemeļvidzemē, turklāt upes ielejā, kur ziemās ir pavēss un ir lieli temperatūras kontrasti dienās un vakaros. Taču, lai arī pašām ābelēm nav tie vieglākie apstākļi, āboli izaug daudz aromātiskāki, nekā tas būtu maigos apstākļos.
