Dārzniece Guna Rukšāne: Es labprāt kļūtu par hostu nacionālās kolekcijas glabātāju
«Vienā pusē bērzu birzs, otrā hostu dobe, tālāk ziedošs peoniju lauks – nu, kas gan var būt labāks par šo?» sēžot savu Jaunrūju lapenē, priecājas Guna Rukšāne. Un piebilst: «Man ir ļoti liela dzīves kaislība, un dārza kaislība ir tai pakārtota. Dzīvot ar pilnu krūti ir mana lielākā kaislība. Nenīkt un neņurkstēt.»
Foto: Ieva Andersone. Stils: Ginta Vītola
«Anglijā izveidojusies unikāla tradīcija – ja kāds interesents ir savācis nepārspējamu kolekciju, tad, iesniedzis pieteikumu Augu un dārzu saglabāšanas nacionālajai padomei, viņš var kļūt par šīs augu kultūras, kas iegūst nacionālā dārguma statusu, glabātāju. Anglijā tas ir liels pagodinājums, bet reizē arī apgrūtinājums – ikvienam citam interesentam ir jābūt iespējai redzēt šo kolekciju. Parasti īpašnieks atver savu dārzu publiskai apskatei kāda auga ziedēšanas laikā, kas ilgst nedaudz vairāk par mēnesi. Es labprāt kļūtu par hostu nacionālās kolekcijas glabātāju,» Guna raksta savas jaunās grāmatas ievadā. Bet tūdaļ pat piebilst, ka līdz tam vēl ir tālu – gan šķirņu skaita ziņā (lai gan pašlaik to ir vairāk nekā 250, un tik daudz nav ne vienā, ne otrā botāniskajā dārzā), gan arī eksponēšana varot būt efektīgāka. Bet kurš gan cits lai būtu tas glabātājs?
Savā dārzā pat minerālmēslus nelietoju, kur nu vēl indes.
