Četru bērnu mammas modernā dzīve laukos: Vismaz reizi dienā ēdam mājas restorānā
Katrīna Jaunslaviete-Kipure ir viena no moderno lauku un stabilu pamatvērtību iemiesotājām: četru bērnu mamma, atjauno savu māju Jēkabpils novadā un vēl spēj attīstīt mazo uzņēmējdarbību. Tāpēc Lauku māja uzaicināja viņu dalīties savā pieredzē, ko īsti nozīmē savus sapņus pārvērst par mērķiem un pēc tam panākt rezultātu.
Foto: no personiskā arhīva
Dosjē
- Katrīna – zemnieku sētas Atpūtas saimniece, sieva, četru bērnu mamma, uzņēmēja un Latvijas ātrākā kalnu riteņbraucēja, kas visā pieminētajā nepārtraukti meklē līdzsvaru.
- Nodarbojas ar lauksaimniecību (dārzeņu, mikrozaļumu audzēšana), dārzeņu pastas ražošanu, tūrisma pakalpojumiem (pasākumi, meistarklases), kā arī savas izaugsmes un profesionalitātes veicināšanas nolūkos piedāvā asistenta pakalpojumus uzņēmumu vadītājiem.
- Atpūtas ir vieta, kur dabas miers satiekas ar radošu uzņēmējdarbību. Šeit laksto dārzeņu lauki, top gardēžu pasta, tiek svinēti svētki un uzņemti tūristi. Uzņēmuma veiksme – zīmols Kipuru pasta, kas gadā mājražošanas apstākļos saražo ap 1000 kg pastas. Nākotnē Atpūtas ir plānota kā vieta, kur cilvēki ierodas ne tikai baudīt ēdienus, notikumus un lauku mieru, bet arī iedvesmoties un mācīties no lauku dzīves.
- Katrīnas enerģijas recepte: ļoti daudz sportot, labi ēst, mīlēt savu ģimeni, fokuss uz svarīgāko, apzināties prioritātes, pieticīgas vēlmes ikdienai.
- Moto: ar lielu darbu un neatlaidību ir iespējams īstenot lielus sapņus. Pat laukos.
- Instagram @saimniece_katrina
- www.kipurisaimnieko.lv
Es uzdrīkstos sacīt, ka februāris manā uzņēmējas dzīvē ir čilīgākais mēnesis visā gadā. Janvārī atslābt vēl nevar, jo jāpievelk neizdarītās pērnā gada astes. Savukārt martā jau sākas pavasara darbi. Iekšēji ir sajūta, ka februāris ir dziļa, dziļa ieelpa pirms lielā pavasara sprādziena. Pirms daudziem gadiem, kad vēl bērnu bija mazāk, mēdzām uz nedēļu doties ceļojumā uz kādu siltāku galamērķi.
Un cik daudzi vēl mūsdienās mīnus divdesmit grādos dodas uz āra tualeti?
Taču citādi es februārī parasti daudz slēpoju, vīrs ar bērniem slido pie mājas esošajā Aiviekstes upē. Ja termometra stabiņš noslīd zem mīnus 20 grādiem, vispār labi – sildām dibenus pie krāsns mūrīša. Tiesa, pēdējie gadi krasi atšķiras, jo nu man ir pastas rūpals un attālinātie darbi pie datora.
HIP-HIP-URRĀ! Starp citu, februāris ir arī jubilejas mēnesis zemnieku sētai Atpūtas. Lai gan te sākām dzīvot pirms astoņiem gadiem, par zemnieku sētu tā kļuva 2021. gada februārī. Četri īsi gadi. Jā, es tagad skatos uz uzrakstīto četri, un man ataust milzīga pateicība sev par to, cik daudz ir izdarīts no nekā.
