Zeldas sleja: Ēst ēdnīcā un braukt tramvajā es varu arī viena

Zeldasprāt, randiņā tradicionāli maksā vīrietis. Ļoti emancipētās maksā rēķinu uz pusēm, bet ir atsevišķi gadījumi, kad rēķinu apmaksā sieviete. Tā kā Zelda nav ļoti emancipēta (vismaz randiņu jautājumos), tad par viņu randiņos maksā vīrieši. Izņemot to gadījumu, kad visu rēķinu apmaksāja pati, jo kungs bija «aizmirsis» kartes PIN kodu. Bet par to jau ir stāstīts agrāk, to šoreiz ne!

Tomēr ir daži noteikumi, kurus Zelda sev noteikusi un pat cenšas ievērot:

• pirmajam randiņam izvēlēties pastaigu, iztiekot bez izdevumiem un paredzot iespēju ātri notīties; 
• dzert tikai tēju un varbūt desertu, jo ne jau paēst viņa nākusi. Izņēmums ir tad, ja aicinātājs uzstāj uz kārtīgu maltīti – būtu muļķīgi knakstīties ap mazu saldumu trauciņu, kamēr vīrietis izsalkumu remdē ar zupu un karbonādi;
• neizvēlēties dārgus ēdienus un dzērienus, lai nenostādītu aicinātāju neērtā situācijā, turklāt, ja nu gadās kas negaidīts, jābūt gatavai maksāt pašai;
• neierosināt rēķina sadalīšanu. Ja kungs to vēlas – ok; bet nekad to nedarīt pašai;
• neskatīties, kā kungs n­orēķinās un cik atstāj ­dzeramnaudā.

Noteikumi – tas ir skaisti, bet vai tie vienmēr tiek ievēroti? Zelda godīgi atzīstas, ka agrā jaunībā lietas notika krietni vien atšķirīgāk.

«Ēst ēdnīcā un braukt tramvajā es varu arī viena» attiecas uz tiem, kurus negribam.

Lai arī mēdz teikt, ka laiki mainās, cilvēki nemainās, tomēr gribas pastāstīt par diviem pilnīgi atšķirīgiem randiņiem, starp kuriem pagājuši daudzi gadi. Tātad pat Zelda mainās…