Uz mediāciju ar varmāku. Skaudras un bīstamas šķiršanās stāsts

Latvijā vardarbība pret bērniem un sievieti – bijušo partneri vai sievu – uz papīra ir prioritāte. Realitāte nereti atšķiras. Šā raksta autore jau gadu iet cauri procesam, kura mērķis – pasargāt sevi un bērnus no šķirtā vīra draudiem. Šajā laikā viņa diemžēl ir saskārusies arī ar policijas, tiesu sistēmas un bāriņtiesas bezspēcību vai nevēlēšanos rīkoties un patiešām palīdzēt. Publicējam Zanes (vārds mainīts) stāstu, jo, iespējams, viņas pieredze var palīdzēt kādai sievietei līdzīgā situācijā.

Zane Kalniņa

28. aprīlis

Foto: Shutterstock

Tā kā ir tiesas pagaidu lēmums, ka man dēls (meitai pēc viņas lūguma saskarsmi ar tēvu nenoteica) jāved uz tikšanos ar bijušo vīru Uldi bāriņtiesas telpā trešās personas klātbūtnē, to arī daru. Nevaru jums atklāt specifisku detaļu, jo tas pārāk daudz pateiks par aprakstīto personu privātumu, bet Uldim, nākot uz bāriņtiesu, ir kāds obligāti izpildāms nosacījums, kas ierakstīts tiesas lēmumā. No piecām secīgām reizēm (tik nedēļas Uldis ir Latvijā, nevis darbā ārzemēs) divās šis noteikums netika izpildīts. Par pirmo gadījumu es uzzināju post factum. Zvanīju uz bāriņtiesu, lai aprunātos ar darbinieci, kas atbildīga par mūsu lietu, bet viņa teica, lai rakstu iesniegumu bāriņtiesas vadītājam. Uzrakstīju un arī lūdzu paskaidrojumu, kāpēc tā notika un ko viņi darīs, lai tas vairs neatkārtotos, – parakstīju ar e-parakstu, nosūtīju caur Latvija.lv, nespēju iztēloties vēl kādu citu pareizāku veidu, kā to paveikt. Man neatbildēja – ne uzreiz, ne vēlāk. Tikai nākamajā reizē bija nomainījies darbinieks, kurš pavada dēlu pie Ulda. Jaunā darbiniece bija ļoti laipna, un, tā kā bijām ieradušies ātrāk, pat uzaicināja apskatīties, kur notiek saskarsme. Neliela telpa, sadalīta trijos mazos kabinetos, kur viena no sienām ir stikla. Mazas, bet mājīgas un glītas telpas. Bija interesanti paskatīties, bet, godīgi sakot, šī ekskursija man nebija nepieciešama, vairāk mani interesē, lai tiktu pildīts tiesas lēmums.

Ja jums kāds saka, ka vajag iet uz mediāciju ar varmāku, – nē, nevajag!

Kundze ierosināja, ka stundu, kamēr notiek tikšanās, varu nesēdēt bāriņtiesas telpās – ja būs kas nepieciešams, viņa dos ziņu. Biju tikusi pāri tikai pirmajam ielu krustojumam, kad zvanīja dēls: «Mammīt, tētis atkal nav izdarījis to, ko vajadzēja. Man tagad jāiet prom?» Palūdzu, lai iedod telefonu bāriņtiesas darbiniecei: «Kāpēc jūs tā darāt? Šo noteikumu izdomāju nevis es, bet tiesa. Ja vīrietis atnāca, to neizpildījis, kāpēc jūs viņam ļāvāt iet kabinetā pie dēla? Kāpēc jūs savu atbildību un nepatīkamo pienākumu pateikt, ka saskarsme nevar notikt, uzgrūdāt bērnam?» Atbilde bija: «Tā nav mana atbildība! Es esmu tikai neitrāla novērotāja!» Nopietni?!