Trīs latviešu svētceļnieču piezīmes: Santjago ceļa brīnums un zilā brieža medības Meksikā
Tu esi tikai šeit un tagad, domā par to, kā noiet atlikušos 20 kilometrus, un esi caurcaurēm tu pati. Varbūt ar sāpīgām tulznām, varbūt mazliet noskumusi, jo beidzot sev atļāvi izdomāt arī tās vienmēr zem paklāja paslaucītās domas, bet varbūt laimīgi apskurbusi no apkārtējās dabas, kurā jau ceturto dienu jūties kā maza bizbizmārīte ar mugursomu. Kāpēc mēs ejam svētceļojumos vai tālos pārgājienos? Kas tur, ārpus komforta zonas, ar cilvēku notiek? Vai mēs ejam pašas pie sevis?
Foto: Shutterstock, no personiskā arhīva un publicitātes materiāliem
Ejot Svētā Jēkaba jeb Santjago ceļus, no cilvēkiem esmu dzirdējusi visdažādākos stāstus – satiku sievieti, kas gāja, lai pārdzīvotu grūtu šķiršanos; vācu fermeri, kas izīrējis savu fermu un pusmūžā nolēmis mainīt dzīvi; amerikāni, kas visu mūžu biržā žonglējis ar miljoniem, bet tagad jūtas ļoti vientuļš; mammu, kura autoavārijā zaudējusi dēlu; dēlu, kas kopīgo gājienu uzdāvinājis tēvam 60 gadu jubilejā; francūzieti, kas gāja divatā ar suni un naktīs drebinājās mikroskopiskā teltī, jo viesu mājās suņus pieņem reti; neskaitāmus citus gājējus, kuriem vajadzēja uz laiku izkāpt no savas ikdienas.
Svētceļnieku čatos joko par komforta svētceļniekiem, kuriem lielākā motivācija ir labas vakariņas vai sertifikāts par pēdējiem 100 noietajiem kilometriem. Bet kāda atšķirība? Ceļš kaut ko atmodina katrā.
