Patversmes direktore Dagnija un viņas klientu stāsti: Tas var notikt ar ikvienu jebkurā brīdī

Vīriešu patversme, kur augšstāvā atrodas Rīgas patversmes direktores Dagnijas kabinets, ir gaišs piecstāvu nams Latgales ielas malā. Pie tā ieejas stāv divi uzkumpuši vīri, kas ar neuzticīgiem skatieniem atbild manam sveicienam. Kad pēc sarunas vēl ielūkojamies pāris istabās, ieraugu, ka te ir desmiti vairāk vai mazāk kārtīgi saklātu gultu, zābaku izstāde un vēl – neizvēdināms zeķu aromāts. Viss ļoti askētiski, jo personiskās mantas te glabāt nemaz nedrīkstot. 

– Ironiski, ka mēs te tiekamies tieši Valentīndienā – kur gan vēl vairāk tiešām brīvu vīriešu kā vīriešu pa­tversmē! Bet ko nozīmētu ar šādiem cilvēkiem veidot attiecības? 
– Ja sieviete grib kādu auklēt, tad var mēģināt. Vienmēr esmu apbrīnojusi to, kā te ierodas nolaidies, neskuvies un smirdīgs vīrietis un mēģina ar sociālo darbinieci koķetēt – pašvērtējums daudziem ir augsts.

Vispār esmu dzimusi pilsētniece, bet pēc dabas kārtīga lauku azbesta vecene. Man patīk saimniekot.

Tādi ir tie mūsu knariņi. Bet nav, protams, arī tā, ka ar cilvēku, kas bijis krīzes situācijā un nakšņojis patversmē, nekad nevarētu veidot normālas attiecības. Laikam jāsāk ar to, kā šie vīrieši nonāk līdz patversmei. Psihologi pie mums veica aptauju, lai atlasītu kandidātus kādam projektam, un viens no jautājumiem bija: kā tā iznāca, ka jūs palikāt bez mājokļa? Un gandrīz katra atbilde sākās ar vārdiem «nomira mana māte» vai «nomira mana sieva». Varbūt tā ir sievietes vaina – viņš bijis pārāk apčubināts un aprūpēts?