Noslēpumainais valdzinājums – zudusī inku pilsēta Maču Pikču
Laikam jau tagad esmu cita – jo esmu redzējusi Maču Pikču un varbūt pat pieskārusies tās lielajam noslēpumam. Vēl esmu pagaršojusi maigo alpakas un lamas gaļu (ar viegliem sirdsapziņas pārmetumiem), iemērkusi roku aukstajā un svētajā Titikakas ezerā, dzērusi dīvaino pisco, centusies nenoslīkt bezdibenīgajā inku kultūru vēsturē un ļāvusi, lai mani apkaisa ar jocīgām baltām zvīņām. Oh, un vēl arī piedzīvojusi, ka sānā ieskrien nekaunīgs tuktuks!
Foto: Aiva Kanepone
Pierimst smalkais lietus, migla ir mazliet pacēlusies, un tur tā paveras – burtiski man zem kājām – kalnu milžu ieskauta zudusī inku pilsēta, Maču Pikču. Tempļu un namu mūri, dārzu terases, Kondora templis, Saules templis… Pats takas sākums gan mazliet atgādina drūzmēšanos lielveikalā, jo visi, kas tikko iekļuvuši pa vārtiem, drudžaini fotografējas must have vietās, bet senie inki nav parūpējušies par plašākiem skatu laukumiem, tāpēc par fotosesiju jācīnās ar elkoņiem.
No rīta uzzinām, ka pie Maču Pikču iepriekšējā vakarā bijis kalnu nogruvums, kas aiznesis desmitiem māju, ir arī bojāgājušie.
Nu skaidrs, kā tad no Maču Pikču atgriezīsies bez selfija! Fotografējam draugus, bet kadrā pēkšņi ielien varens svešas pieliekušās tūristes dibens…
