«No šiem braucieniem var arī neatgriezties.» Uzņēmēja Birzes bīstamie svētceļojumi

Mirklis, kad saslēdzās

«Man tie nav vienkārši ceļojumi – saucu tos par svētceļojumiem. Indija un Himalaji man nospēlējuši milzīgu lomu – kalnos ļoti saasinās spēja būt šeit un tagad, līdz ar to domas viegli manifestējas. Tur jābūt ļoti uzmanīgam, ko domā, jo tas piepildās ātrāk, nekā vari ­iedomāties,» saka Āris.

Man ir divas dažādas ceļošanas – viena kopā ar draudzeni īsos, vairāk kultūras braucienos pa pilsētām, kur nav nekā bīstama. Bet otra – tikai man.

«Esmu braucis ar moci pa Himalajiem trīs reizes un šovasar došos ceturto. Pirmā reize bija pusgadu ilgs ceļojums pa Indiju – bijām divatā ar draugu. Tur iepazinos ar rolleri jeb skūterīti, tad jau ar mazliet lielāku mocīti, un pēc tam nolēmām tālāk braukt tikai ar močiem. Interesanti, bet līdz 26 gadu vecumam man ar tiem nebija nekādas saistības. Tikai bērnībā pabraucu ar patēva mopēdu – riktīgi nepatika, baidījos. Bija sajūta, ka, tiklīdz uzsāku braukt, pazūd kontrole. Moči bija lēni, skaļi, tie smirdēja. Varbūt tāpēc moto lietas vēlāk vienkārši nebija manā redzeslaukā. Taču Indijā viss pavērsās citādi. Jau pirmajā piegājienā ceļojām ar močiem trīs mēnešus no vietas – Deli, Vārānasī, Nepāla, un tad izbraukājām Himalaju kalnus. Tas bija brīdis, kad man kaut kas «saslēdzās». Lai cik reižu tur esmu bijis, joprojām saku, ka smadzenes kūst un vienkārši vairs nesaproti, ko redzi! Vari blenzt un… nesaprast. Tie ir mani ­svētceļojumi!»