Mongolijas ceļos un bezceļos. Ārsta Pētera Apiņa pāsteidzošais brauciens
Kāpēc braukt uz Mongoliju? Baudīt cilvēku vismazāk apdzīvoto teritoriju ar kalniem, stepēm, tuksnešiem, ezeriem, upēm, slīkšņām, mežiem un laukiem.
Foto: Pēteris Apinis
Tūrisma ceļveži ir pārpilni aprakstiem par fantastiskiem budistu tempļiem, ūdenskritumiem, siltajiem baseiniem un kalnu slēpošanas pacēlājiem, izjādēm ar zirgiem un kamieļiem, dižiem ezeriem un Čingishana muzejiem. Ja vēlies ūdenskritumus un siltos baseinus, brauc uz Islandi, ja vēlies skatīt budistu tempļus – brauc uz Tibetu vai Mjanmu, ja vēlies kalnu slēpošanas priekus – brauc uz Šveici vai Austriju. Ja vēlies skatīt Prževaļska zirgu – ej uz Rīgas zooloģisko dārzu.
Mongolijā ir savs kanjons, ūdenskritumi un apdzisuši vulkāni, Budas pielūgsmes vietas, bet visas šīs bagātības izkaisītas pa plašo teritoriju daudzu simtu kilometru attālumā. Mongolija ir vienīgā iespēja uz zemeslodes baudīt stepi, kalnus un tuksnesi bez cilvēkiem.
Mana brauciena jēga bija noīrēt 4 × 4 mašīnu un doties ceļā pēc kompasa, saules un izjūtas, jo kartes ir neprecīzas…
Mongolija ir 1 564 116 kvadrātkilometru liela, tātad 24 reizes lielāka par Latviju, taču iedzīvotāju skaits ir tikai divas reizes lielāks.
