«Dzīvojot komfortā, kļūstam mīksti un vāji.» Roberta Līča ekstrēmie piedzīvojumi

Roberts pameta darbu Rīgā un pārcēlās uz dzīvi Cēsīs. «Te dzīvoju jau aptuveni sešus gadus,» Roberts stāsta, kad kāpjam viņa apvidus auto, lai brauktu uz taku, pa kuru var aiziet līdz Satekles pilskalnam. Mašīnas bagāžas nodalījumā ielec Varis, viņa suns. «Zini, ko man iemācīja Cēsis? Patstāvību. Rīgā visu pienes uz paplātes. Ne par ko nav jācīnās, jo viss ir. Gribi darbu – atradīsi. Gribi atpūtu – to piedāvā uz katra stūra. Gribi draugus – paši uzradīsies. Gribi sportot – neskaitāmas iespējas. Cēsīs pašam jāatrod, kur strādāsi, jo iespēju nav daudz. Ja gribi iepazīties ar jauniem cilvēkiem – mērķtiecīgi jāiet un jādraudzējas. Gribi sportot – jāizveido sava sporta zāle. Cēsis man iemācīja uzticēties sev un meklēt savus resursus. Rīgā es būtu izlaists švītiņš.» 

Izdomāju, ka katru gadu jāpieveic kāds fizisks izaicinājums.

Cēsīs Roberts uzsāka pirmo uzņēmējdarbību – sāka būvēt māju uz ūdens, ko piedāvāt tūristiem kā nakšņošanas vietu – glempingu. «Saņēmām finansējumu un pieļāvām visas tipiskās jaunuzņēmēju kļūdas. Tad nāca kovids, piedzima meita, un šo biznesu tā arī nepalaidām. Tas bija zemākais punkts manā mūžā – nav naudas, darba. Ir kredīts par biznesu, kurš vēl nav palaists.