Dzintara ķērājas Ilzes Vainovskas stāsts: Es esmu Starptautiskajā mezglu sējēju ģildē
Saules akmens ķērāja liepājniece Ilze Vainovska sien mezglus. Mācoties gruzīnu valodu, uzmezglojusi visu kartvelu alfabētu. Nesen atkal pārbrauca no Gruzijas. «Eju pa savas Laimas pēdiņām,» viņa teic. Kurp iedama? Ilze atzīstas – nezina.
Foto: Ziedonis Safronovs un no Ilzes Vainovskas personiskā arhīva
Matos jasmīna čemurs. Ap kaklu dzintars, iesiets melnā aukliņā. Pirkstiem tumšzils manikīrs. Uz kreisās rokas četras aprocītes. Vienā dzintars un aukliņās iesieti Dieva un Māras trīsstūrīši, kuriem pa vidu astoņi mezgli kā bezgalība, lai «Dieva kārtība pastāv vienmēr un mēs visi esam līdzsvarā». Otrajā aprocītē ir kaķīši, jo «mani kaķīši ir ar mani vienmēr» – Ilzei mājās ir trīs murrājoši mīluļi. Trešā un ceturtā, tās ir no vilnas diedziņiem, no Tbilisi, tās Ilzei ap roku apsējusi gruzīnu meistare Lalī.
Ārsts teica: jūs jau neesat paciente, jūs esat parapaciente – tā, kas var palīdzēt pārējiem pacientiem.
Ilze sēž man pretī ņipra, ļoti mierīga, ar lielu iekšēju pārliecību un viedokli teju par visu, un ar humoru, brīžam pavisam melnu. Esam bijušas kolēģes. Ilze žurnālistiku pameta. Radīja savu zīmolu Noķerts Liepājā, sāka veidot iemezglota dzintara rotas un tagad arī citiem māca mezglus siet.
