Cietuma psiholoģe Ilze Ušacka: No ieslodzītajiem esmu daudz mācījusies
Psiholoģe Ilze Ušacka gandrīz divus gadu desmitus nostrādājusi ieslodzījuma vietu sistēmā un vairākus gadus bijusi psiholoģe nu jau likvidētajā Šķirotavas cietumā. Viņa ir pārliecināta, ka katrā ir gan labais, gan sliktais, bet līdz noziegumam cilvēks nonāk tāpēc, ka viņa dzīvē ir kas tāds, kas rada ciešanas un sāpes.
Foto: Mārcis Gaujenietis
Ilzei piemīt apbrīnojama enerģija – lai gan ir izdienas pensijā, viņa lasa lekcijas Rīgas Stradiņa universitātē, vada dažādus seminārus un apmācības gan par emocionālo inteliģenci un konfliktu risināšanu, gan komunikāciju un stresa menedžmentu, gan bērnu emocionālo audzināšanu. Savā privātpraksē pieņem klientus, vada biodejas nodarbības un turpina izglītoties – studē psihoorganisko analīzi.
Psihologa kabineta logus sedz restes. Taču pie tām pierod, es tās pat nemanīju.
«Godīgi sakot, pirms pieciem gadiem fiziski, psiholoģiski un garīgi piedzīvoju zemāko punktu, kur var nokrist, – reāli un simboliski nokritu no krēsla. Tobrīd biju Olaines atkarīgo centra priekšniece, un Tieslietu ministrijā notika darba grupas sanāksme. Tās laikā salūza krēsls – nokritu gan fiziski, gan emocionāli, jo vairs nevarēju turpināt atrasties savā amatā. Lai gan biju šokā un balta kā krīts, vēl norunāju runājamo. Pēc sanāksmes iekāpu mašīnā, pat aizbraucu uz mājām, bet izkāpt vairs nespēju. Kaut kā kājas tomēr izcēlu un kaut kā iekļuvu mājā, apsēdos krēslā un raudāju, un gaidīju, kad atbrauks kāds no ģimenes, jo pati vairs neko nevarēju.
