«Brodska ienākšana manī notika pēc kapavietas apmeklējuma.» Randiņš Venēcijā
Kāpēc būtu jāraksta par Venēciju, ja par to jau sarakstīts lērums literatūras? Tāpēc, ka katram ir savs Venēcijas stāsts. Un, ja to gribas pastāstīt, tas nozīmē, ka šis stāsts tevī ir ienācis dziļāk.
Foto: Shutterstock un Vintra Vilcāne
Vieta, kur dvēsele atdzīvojas
Kad žurnāla IEVAS Stāsti redaktore mani uzrunāja uzrakstīt par Venēciju, es, ilgi nedomājot, teicu jā. Jo Venēcija ir vieta, kurā mana dvēsele atdzīvojas. It kā tā te būtu dzīvojusi kaut kad senāk. It kā mana dvēsele būtu piedzīvojusi kaut ko tik ļoti krāšņu, ka tagad priecājas – kāds viņai ļauj to visu atcerēties.
Laikam jāsāk ar to, ka Venēcijā esmu bijusi kādas astoņas reizes. Pietiekami daudz, lai saprastu, ka šī pilsēta man der. Pirmoreiz pirms trīsdesmit gadiem kopā ar draugiem, apceļojot busā Itāliju, Austriju un Šveici, tas bija kaut kas līdzīgs flirtam. No šī senā brauciena man maz kas palicis atmiņā.
Es apstājos un teicu māsai: «Brodskis negrib mūs redzēt. Viņš nelaiž mūs sev klāt.»
Tikai tas, ka tā bija vasara un bija ļoti karsti. Tomēr tieši tā bija pirmā reize, kad es izbraucu ar gondolu – piedzīvojot katra tūrista cienīgu atrakciju šajā pilsētā. Vai man norāva jumtu šis romantiskiem plīvuriem apvītais izbrauciens? Galīgi nē. Toreiz, izbraucot ar gondolu, man nudien nelikās, ka «tā slīd bez trokšņa, erotiski, it kā kāds slidinātu roku pāri ūdenim – kā pāri iemīļotā ādai». (J. Brodskis Ūdenszīme) Toreiz kārtējo reizi pārliecinājos: kas der visiem, neder man un, kas der man, neder visiem.
