Atklāti par dzīvi pēc vīra nāves. 3 atraitņu stāsti
Paliekot atraitnēs, nav pareizo vai nepareizo zīmju, kas rādītu tālāko ceļu. Jo labāka un garāka dzīve bijusi pārī, jo mazāka cerība, ka tikpat laba sadzīvošana iespējama ar kādu citu vīrieti. Tomēr saule rītos uzlec un vakaros noriet arī vienai. Dzīve turpinās – katrai ar savu stāstu. Lūk, trīs pieredzes par savas atraitnības pieņemšanu.
Foto: Shutterstock
Daigas stāsts
Pateicības jūtas dod spēku
Daiga Bitiniece, Kuldīgas novada avīzes Kurzemnieks galvenā redaktore:
«Septembrī paiet četri gadi, kopš nomira mans vīrs Aldis. Mēs bijām kopā 35 gadus un uzaudzinājām trīs ļoti labas meitas.
Viss notika ļoti pēkšņi. Aldis bija atlabis pēc veiksmīgas sirds operācijas un jau gāja darbā, bet tad sāka justies ļoti noguris un stipri svīst. Domājām, ka tās ir operācijas sekas, turklāt – kurš gan no mums nav noguris, un, galu galā, vasarā visi svīst vairāk.
Mēs, latvieši, nemākam runāt par sāpēm, domājot – jo mazāk runājam, jo mazāk sāp.
Tomēr likās, ka tas nav normāli, tāpēc kādu vakaru uzrakstīju mūsu ģimenes ārstei, ka Aldis jūtas slikti – ko darīt? Daktere tieši tonakt dežurēja Kuldīgas slimnīcā un teica, lai viņš atbrauc.
