«Aizbēgu no plastmasas pasaules.» Katerinas laime – veca māja laukos, kazas un nekā lieka
Katerinu Kasatkinu es pamanīju feisbukā – viņa koši aprakstīja, kā pēc vecām receptēm no kastaņiem gatavo veļas mazgājamo līdzekli un matu šampūnu, no āboliem raudzē ābolu etiķi un gatavo ābolu sieru un dara vēl daudz ko citu. Pirms vienpadsmit gadiem viņa no pilsētas pārcēlās uz laukiem, pa šo laiku savām rokām atjaunojusi divas vecas mājas, kaislīgi iemīlējusi mājputnus un pārdzīvojusi dziļu identitātes krīzi. Daži saka – traka!
Foto: no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva (Ieva Andersone)
Rembates pagasta Jaundzilnās pie Katjas ir liels miers, klusa mūzika, visur podi ar lieliem un maziem istabaugiem, seni porcelāna trauki un pašu restaurētas vecas mēbeles. Lielā māja pašu rokām pamazām tiek atjaunota, plauktos vecas grāmatas un Katjas pavārgrāmatu kolekcija, tamborēti aizkariņi un aiz loga dārzā smalks sniedziņš. Bet pie krāsns sēž pele ar spožu kažoku un mierīgi klausās mūsu sarunu. Īsta, dzīva, pārdroša pele! Viss kā pasakā. Un tikai pēc Katjas rokām var nojaust, kāds darbs stāv aiz šīs pasakas.
Sabruka kā kāršu namiņš
Pirms vienpadsmit gadiem viņi ar vīru Andreju, abi pilsētnieki, ņēma un pārcēlās no savas ērtās pilsētas mājas Ogrē uz dziļiem laukiem. «Tas sākās ar 2008. gada krīzi. Biju ieguvusi juristes izglītību, bet tajā laikā jau strādāju mārketingā.
Māja ir, bet to tūlīt atņems. Mašīna ir, bet to arī atņems.
Un ko uzņēmējs krīzes laikā atlaiž pirmos? Tos, kas nodarbojas ar reklāmu un mārketingu. Atnācu mājās un sapratu, ka mana dzīve ir sabrukusi. Mums, kā daudziem, viss bija kredītā – mašīna, māja, remonts, ceļojumi, jo vienmēr jau rēķinies ar to, ka algu visu laiku paaugstina.
