Kontrolfrīka lāsts. Kā tikt no tā vaļā un nesajukt prātā
Kā pārstāt visu kontrolēt, sākt ļauties dzīvei, uzdrīkstēties doties nezināmā virzienā un pa ceļam nesajukt prātā? Šie ietilpīgie jautājumi visbiežāk atnāk pie mums dzīves posmos, kad esam nobriedušas pārmaiņām. Parunāsim par to, kas ir kontrole, kāpēc mums to vajag un kāds tai sakars ar bailēm, drosmi un sevis pieņemšanu.
Foto: Shutterstock
Konsultēja
Kristīne Balode,
psiholoģe, attiecību eksperte
Kontroles cietums
Mūsu spēja tolerēt nezināmo atšķiras, no tā savukārt izriet vēlme kontrolēt gan ārējo, gan iekšējo pasauli. Turklāt kontroles rīku, veidu un izpausmju ir tik daudz, ka tie nav ietilpināmi šai vienā vārdā bez plašāka paskaidrojuma. Varam gribēt un mēģināt kontrolēt gan savas jūtas, domas un rīcību, gan citu izvēles. Kontroles saglabāšana sniedz ilūziju par drošu, paredzamu rezultātu, par to, ka šādi varam izvairīties no sāpīgām pieredzēm, izgāšanās vai vilšanās. Tas, protams, ir neiespējami.
90. gados kanādiešu zinātnieki, kas strādāja ar trauksmes pētījumiem, radīja skalu, ko nodēvēja par Intolerance for Uncertainty (netolerance pret nezināmo – angļu val.), secinot, ka noteiktu stresa līmeni, saskaroties ar nezināmo, spēj izturēt vairākums (lielākā daļa atrodas minētās skalas vidū), tomēr ir cilvēki, kam nekontrolēti apstākļi ir pilnībā nepanesami.
Pārmērīga kontrole neļauj mums kustēties uz priekšu, tā ir kā ķēde pie cietumnieka kājām, kas ļauj pārvietoties vien paredzamā trajektorijā.
Šī iemesla dēļ viņi jūt nepieciešamību saplānot visu – ir apsēsti ar informācijas meklēšanu, plāno gaidāmo sarunu virzību, vairākkārt pārbauda maršrutus, pa kuriem būs jābrauc, vai izpēta restorānu ēdienkartes pirms došanās vakariņās, cenšas kontrolēt arī līdzcilvēkus – kolēģus, padotos, bērnus, vīrus, sievas. Savukārt tie, kas atrodas skalas otrā galā, var, piemēram, aizbraukt uz svešu valsti ar mugursomu un pieciem eiro kabatā, nezinot, kur gulēs, ko ēdīs un kurā virzienā dosies.
