Žurnālists Ralfs Dravnieks: Tēva loma nav stila atribūts
Rubrikā Tēva loma žurnālā Klubs rakstu vairāk nekā divus gadus. Man kā jebkuram žurnālistam ir gadījies saņemt atteikumus no iecerētajiem interviju varoņiem, bet no tēviem, kurus esmu uzrunājis, – nekad. Visi vienmēr ir piekrituši, lai arī cik dažkārt smagi vai intīmi būtu viņu stāsti.
Vīrietis ir kas vairāk par mašīnu, ieroču, viskiju un piedzīvojumu patērētāju. Viņš ir arī viens no ģimenes – vīrs un tēvs.
Šo gadu laikā esmu runājis ar dažnedažādiem tēviem – tādiem, kas par tēti kļuvuši ļoti agrā vecumā, paši būdami vēl teju bērni, vai arī tieši pretēji – salīdzinoši vēlu. Bijuši vientuļie tēvi, kuri savu nevaldāmo hormonu dēļ visu salaiduši dēlī un no ģimenes bijuši spiesti aiziet. Esmu klusējis un ļāvis pretī sēdošajam vīrietim tikt galā ar asarām un kamolu kaklā. Manā priekšā sēdējis vīrs, kurš savu sasirgušo dēlu ar bezceļu auto vedis vairākus tūkstošus kilometru, lai sasniegtu šamaņus un gūtu to svētību, kas palīdzētu viņam, sievai un dēlam.
Lai cik atšķirīgi būtu stāsti, visiem tēviem ir kas kopīgs. Viņi ir klātesoši. Reiz viens man teica: ja viņam būtu tikšanās ar Valsts prezidentu un tajā mirklī zvanītu meita, viņš pārtrauktu sarunu, lai atbildētu meitai. Kāds cits pastāstīja, kā forsmažora brīdī uzņēmies daļu mātes lomas, jo meitai sākušās sieviešu dienas. Tās, protams, ir ļoti personīgas un intīmas detaļas, taču arī tā ir daļa no tēva lomas.
Vispārsteidzošākais un vienkāršākais jautājums, ko mēdzu uzdot, ir: «Kāpēc tu esi tēvs?» Lai cik pašsaprotams būtu šis jautājums, tas liek aizdomāties. Kinorežisors Ivars Zviedris, to izdzirdot, iesaucās, ka tas tik tiešām ir interesants jautājums, un šo domu noslēdza ar atzīšanos, ka nekad pēc bērniem nav nedz speciāli tiecies, nedz arī izvairījies. Savukārt kokkopis Edgars Neilands uz šo jautājumu bija sagatavojis atbildi vesela atvēruma garumā. Viņš teica šādi: «Mēs esam daļa no Visuma, kurā dzīvo arī putni, zvēri un koki. Manuprāt, šajā visā bērni ir obligāta sastāvdaļa. Es to saku, jo cilvēki bērnu radīšanu nereti atliek uz vēlāku laiku. Arī es ar smadzenēm varētu izdomāt visādus uzdevumus, lai atliktu ķermeņa pašrealizēšanās mērķi, bet katra mana šūna zina, ka galvenais uzdevums, kā jebkuram citam dzīvam organismam, ir radīt pēcnācējus. Viss pārējais ir pēc tam.»
Cik tēvu, tik viedokļu, bet ne jau par to, kā (pareizi) audzināt vai neaudzināt bērnus ir stāsts. Drīzāk par to, ko un kā mēs bērniem varam dot un nodot. Tā kā arī pats esmu tēvs, katra šāda saruna dāvā pa kādai atziņai, piemēram, kā iepazīstināt bērnu ar naudu un iemācīt saprast tās vērtību vai arī – kāpēc padomu došana nav labākais veids, kā mācīt dzīves gudrības.
Lai gan pasaulē tēva loma šobrīd ir tāds kā stila atribūts, mēs žurnālā šo rubriku turam dzīvu citu iemeslu dēļ. Jo vīrietis ir kas vairāk par mašīnu, ieroču, viskiju un piedzīvojumu patērētāju. Viņš ir arī viens no ģimenes – vīrs un tēvs.
Šodien ir svētdiena, 13. septembris. Tēva diena. Un mēs speram nākamo lielo soli. Šodien Klubs ar tēviem un viņu bērniem dodas pārgājienā, lai atzīmētu šo dienu un datumu, kas, cerams, pāraugs stiprā tradīcijā.
