Zemessardzes komandieris Kaspars Pudāns: Pat ja sieva raudās, es tomēr iešu
Latvijas Zemessardzi jau gadu vada brigādes ģenerālis Kaspars Pudāns. Pēc piedāvājuma ieņemt amatu viņš NBS komandierim teica: «Jūs mani izvirzāt jau gandrīz pašā virsotnē – tur, kur nebiju plānojis būt!» Kā ir vadīt Zemessardzi laikā, kad draudi no austrumiem pieaug? Vai atšķiras pierobežas un citu apvidu zemessargu sagatavotība? Kāda ir sadarbība ar neērtām pašvaldībām? Kā atsijā nelojālus kanidātus? Par to KLUBA saruna ar valsts lielākās militarizētās struktūras vadītāju.
Foto: Gatis Gierts
– Komandiera amatā esat tieši gadu. Par šefu kļuvāt laikā, kad Ukrainā jau notika karš. Šādā brīdī piekrist ir sava veida izaicinājums. Kāpēc teicāt – jā, es gribu?
– Kad Ukrainā sākās karš, jau biju komandieris vienai no Zemessardzes brigādēm. Kļūt par Zemessardzes komandieri piedāvāja NBS komandieris Leonīds Kalniņš – mēs, Zemessardze, esam viņa tieši padotie, viņš izvēlas. Manu atbildi neietekmēja tas, kas notiek apkārt.
Saviem karavīriem zemessargiem, īpaši pēc 24. februāra, atgādinu, ka viņiem mājās jāpārrunā, kā katram jārīkojas X stundā un kāds ir plāns ģimenei.
– Un ko domājat šobrīd, kad draudi Baltijai pieaug?
– Iepriekšējā karjerā biju saistīts ar izlūkošanas jomu. Pēdējos gadus pretinieks vairs nebija abstrakts – pētījām to ļoti konkrēti.
