Zeldas sleja: Ko neteikt sievietei?

Reiz dzīvoja Viņš un Viņa. Mīļākie. Jau tik ilgu laiku, ka viens par otru zināja vairāk nekā dažs precēts pāris. Arī rozā brilles kritušas pirms vismaz pāris gadiem. Abu starpā valdīja sapratne, abiem vien saprotami jociņi, mājieni un emoji. Tomēr gadījās arī pa reizei nesaprasties, parastais lūpas uzmešanas iemesls bija grūtības saskaņot tikšanās laikus. Vienā tādā reizē Viņš, aizvainots par to, ka tiek pārmesta netikšana, uzvilcies attrauca: «Es taču teicu, ka tajā dienā nekādi nevaru! Tiecies tad ar B, gan jau viņš varēs!»

Te nu arī viņa uzmeta lūpu un pie sevis nodomāja – kāpēc gan ne? Kas vainas B? Jāpiebilst, ka B abi satika kaut kad kā dzīvo rotaļlietu un visas puses pēc pasākuma nosprieda, ka bija tik forši, ka noteikti jāatkārto. Vai Viņa toreiz domāja, ka ar šo B sanāks arī tradicionāla formāta tikšanās? Nu nemaz ne! Bet vīrieši dažkārt nenojauš, uz ko spējīga drusku aizvainota sieviete, kurai turklāt vēl tiek pasviesta ideja… Nebija jau arī tā, ka Viņa uzreiz metās meklēt jau pieminēto B… Tomēr, kad pēc pāris stundām atceļoja ziņa «vai vēlies ar mani tikties sestdienas vakarā, atradu jauku vietiņu», Viņa, mirkli svārstījusies, attrauca: «Jā, tiekamies!»

Tad abi precizēja vēlamo tikšanās laiku un B paziņoja: «Es visu sagādāšu, tev tikai jāatbrauc!» Agrākajā formātā bija pierasts, ka Viņa sagādā vajadzīgo, bet Viņš visu apmaksā – tā bija ērtāk abiem, tāpēc Viņa gan nopriecājās, gan nobažījās vienlaikus. Ja nu B sagādā to, kas skaitās smalki, bet Viņai nu nemaz, nemaz negaršo? Klusējot ir lielāka iespēja saņemt to, ko negribi, Viņa nolēma un dažos vārdos, pieliekot smaidiņus, pieminēja to, kas uz galda nebūtu vēlams.

Nākas vien Viņai uzņemties iniciatīvu ar draisku: «Mēs taču varētu arī padejot un pabučoties…»

Pienāca sestdiena. Ja citas reizes pirms tikšanās Viņa vēl kaut ko gādāja un krāmēja, tad šoreiz pienākumos ietilpa tikai izgulēties, sapucēties un sakrāmēt līdzi ņemamās personīgās lietas. Ak, neaizmirsīsim arī tradicionālo stresu «ko vilkt mugurā», jo tas darbu sarakstā ietilpa neatkarīgi no visa cita. Kad Viņa bija vien 15 minūšu attālumā, telefons atvibrēja ziņu «Labs vakars. Esmu jau iekārtojies namiņā, tikai trūkst kompānijas» – un Viņa sajuta prieku par to, ka tiek gaidīta. Ka šoreiz viss būs gatavs, ka neko nevajadzēs darīt. Tikai baudīt… jo tas jau sen ir pelnīts, tā abi darbos iegrimušie bija sarakstē nolēmuši.

Pirms iegriezties ceļā uz nomaļo namiņu mežmalā, Viņa pēkšņi apjauta, ka B izskatu neatceras dikti precīzi, tikai aptuveni.