Viesturs Meikšāns: Tā bija izvarošanas sajūta. Zagšana manu acu priekšā
Iespējams, tieši šobrīd Viesturs Meikšāns ir savā dzīvoklī krievu rajonā – tuvāk ūdenim, jo Ņujorkā šodien sola 29 grādu karstumu. Viņš ir ievācies pirms dažām dienām. Iespējams, kāda soma pagaidām nav izpakota. Visdrīzāk ne. Viņš ir pārāk pedantisks un prasīgs pret sevi. Viss vēl ir svešs, taču viņam nav bail. Vai – tikai drusciņ. Bet varbūt viņš mānās un bail ir ļoti, ļoti. Bet tieši tāpēc jau viņš devās uz Ņujorku. Apmaldīties. Lai pēc tam atrastu. Ko? To viņš vēl nezina.
Foto: Matīss Markovskis. Stils: Agija Vismane
Varbūt tieši šobrīd Viesturs izsūta Runas skolas e-pastus, ko saņemam Rīgā. Iespējams, viņš, pievēris plakstus, meditē vai mokās ar džetlagu. Varbūt lasa grāmatu un domās zīmē skices savai pirmajai izrādei vai filmai Amerikā. Mēs Latvijā varam noskatīties viņa Spēles ar Jūliju (Dailē) un Dēmōnu (Liepājas teātrī). Ja neesat redzējuši, obligāti aizejiet! Tā jau ir Ņujorka tepat.
Sabiedriskais viedoklis, ka nauda ir kaut kas netikumīgs un slikts, ka bagāts cilvēks nevar būt labs, – muļķības!
– Vienu pēc otras noskatījos tavas izrādes Jūliju un Dēmōnu, un tad mani sasniedza baumas, ka tu ar vienu kāju jau esot Ņujorkā. Tā ir?
– Cik viltīgi. Tā ir gan, jā. Bet es nepārceļos uz mūžu. Man šobrīd ir jāiet plašumā.
Pirmā sajūta ir, ka pārceļos uz četriem pieciem gadiem. Kad iznāks žurnāls, es jau būšu tur.
– Kāpēc tieši Ņujorka?
– Es esmu urbānais tips, man patīk lielās pilsētas. Pērn, divus mēnešus tur padzīvojot, jutu, ka mainos. Tur esot, pieņemu citus lēmumus. Daudz ātrāk un tiešām citus. Domāju – kāpēc es to neizdarīju jau pirms desmit gadiem? Amerika ir milzīga, tāpēc diez vai es palikšu tikai Ņujorkā. Kad iekāp angļu valodas teritorijā, tā īstenībā vairs nav Amerika, tā ir visa pasaule.
Visupirms gribu pārcelt Runas skolu uz turieni. Daudzi brīdina, ka tur daudz komunikācijas treneru, bet es tam gatavojos un domāju, ka triju gadu laikā kaut kas izdosies. Man ir stratēģija, kā to izdarīt, un e-komercijas zināšanas, ko esmu uzkrājis Latvijā, darbosies jebkur. Ar mākslu noteikti būs sarežģītāk, jo tur mani tiešām neviens nepazīst. Lai kaut ko uzbūvētu, ir jābūt uz vietas, jo pats galvenais, kas izšķir visu, ir kontakti. Katru dienu ir jāiet un jāpiepazīstas ar cilvēkiem. Un tad vienā reizē tev ir jābūt īstajā laikā, īstajā vietā un kaut kas sāks notikt. Tāpēc, lai kā reizēm negribas, uz pirmizrāžu ballītēm ir jāiet. Un jāprasa draugiem, lai ņem līdzi uz tusiņiem, jo katrā desmitajā satiksi kādu superīpašu cilvēku. Divu mēnešu laikā Ņujorkā jau iepazinos ar vienu no pasaulē vadošajiem arhitektiem un kopā ar viņu nosvinēju Jaungadu. Viņš būvē nevis vienkārši lielus projektus, bet hrestomātiskus. Tāpēc tā ir iespēju zeme, ka tur var satikt šādus cilvēkus.
Tieši attiecības noteiks, vai tur kaut kas būsi, nevis izrādes kvalitāte.
