Viesturs Kairišs: Ja es dzīvotu Krievijā, domāju, noteikti būtu cietumā
«Man patīk brīdis, kurā es esmu. Dzīve tikpat lielā mērā man ir priekšā tagad, kā bija toreiz,» saka režisors Viesturs Kairišs. Par «toreiz» ir viņa jaunākā filma Janvāris, kam Latvijas pirmizrāde ir Lāčplēša dienā, par «tagad» – mūsu saruna.
Foto: Ieva Andersone
Pieturzīmes
• Dzimis 1971. gada 30. janvārī.
• Studējis Latvijas Kultūras akadēmijā.
• Teātra, operas un kino režisors.
• Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs.
• Par savu debiju – Čaikovska operas Jevgeņijs Oņegins režiju Latvijas Nacionālajā operā 1999. gadā – saņēmis Lielo mūzikas balvu.
• Savu mīlestību pret Riharda Vāgnera daiļradi apliecinājis, iestudējot viņa Nībelungu gredzena cikla pēdējās trīs operas. Tieši darbs pie Vāgnera operas iestudējumiem pavēris ceļu uz starptautisku karjeru operas režijas pasaulē.
• Režisējis piecas dokumentālās un septiņas mākslas filmas.
• Precējies, sieva – kostīmu māksliniece un gleznotāja Ieva Jurjāne, bērni – Georgs un Ģertrūde. Viesturs Kairišs ir Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris, bet Ieva Jurjāne – Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece.
Domāju, ka pat ar visu manu dīvaino veselību man būs jādzīvo diezgan ilgi. Negribu būt pusdzīvs vecs cilvēks. Būs jāmirst.
Filma Janvāris stāsta par 1991. gada barikāžu notikumiem, kas skar arī jauno kinematogrāfistu Jazi – politisko notikumu fonā sarežģītā, dramatiskā vēstures laika nogrieznī notiek viņa emocionālā nobriešana. Viesturs Kairišs publiski izteicies, ka šī ir viņa personīgākā filma.
Prestižajā Traibekas filmu festivālā (ASV) Janvāris šovasar saņēma žūrijas balvu kā labākā ārzemju filma, bet oktobrī uzvarēja Romas starptautiskā filmu festivāla galvenajā – progresīvo filmu – kategorijā, un Viesturs Kairišs festivālā atzīts par labāko režisoru.
Pelēka un pielijusi ir pēcpusdiena, kad tiekamies Dailes teātrī. Otrā stāva vestibilā ilgstoši sēdēt nav īpaši ērti – vai nu jāsēž taisnam kā svece, vai jālokās deviņos līkumos. Viesturs šādiem niekiem nepievērš it nekādu uzmanību.
– Vai Janvāris jums būtu tikpat svarīga filma, ja tā nesaņemtu balvas?
– Domāju, ka jā. Lai gan, protams, ja filma būtu iznākusi tāda, ka visi par to teiktu: «Kas tas par sūdu!?» – tas atstātu uz mani iespaidu, un rokas nolaistos. Ja runa ir par darbu, kas domāts publiskai apskatei, nevari pārtikt tikai no savām izjūtām par to.
