Viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots: Dzīvē bijuši vairāki mēģinājumi sasiet man rokas
«Esmu nelabojams optimists un esmu pārliecināts, ka Ukraina uzvarēs. Es ticu ieročiem un cilvēkiem, kas tos apkalpo. Mani fascinē apņēmība, spīts un cīņas griba, kas piemīt ukraiņiem,» saka viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots. Bet mūsu saruna par kādreizējā Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandiera paša dzīvi un likteni.
Foto: Mārcis Gaujenietis
Sargā dēlu no ūdens!
Mamma teica, ka vairākus gadus pēc kara beigām mājās nākuši krievi, pratinājuši, lai pasaka, kur ir tēvs. Draudējuši nošaut, rakuši viņai bedri.
Viņa dzīves ceļš sākās skaistajā Gaujienā kā lauku zēnam, bet mūža lielākā daļa saistīta ar jūru. «Lai iemīlētu ūdeni, vajag piedzimt pie jūras. Man pietika ar Gauju…» smejas viceadmirālis un atklāj, ko viņam reiz izstāstījusi māte. «Būdama stāvoklī, viņa ceļmalā kaut ko gaidījusi. Pienākusi čigāniete un teikusi, ka pazīlēšot. Mamma, būdama ļoti dievbijīga, atrunājusies, bet čigāniete tik ilgi neatlaidusies, līdz mamma piekritusi. Čigāniete teikusi: «Meitiņ, tev būs dēls, bet sargā viņu no ūdens!…» Mammai tie vārdi uz mūžu palika prātā, ļoti baidījās par mani, kad liktenis manu dzīvi sasaistīja ar jūru, vienmēr lūdza Dievu par mani. Mātes lūgšanas mani ir sargājušas, jo dzīvē visādi ir gājis…
Savu tēvu nekad neesmu redzējis, un viņš neuzzināja, ka es būšu. 1942. gada Jāņos mani vecāki – Jūlijs Zeibots no Aumeisteriem un Marta Krilova no Gaujienas – nosvinēja kāzas. Mamma pārcēlās dzīvot pie tēva uz Aumeisteriem viņa mājās Spilvās. 1944. gada janvārī tēvu iesauca latviešu leģionā. Tos notikumus zinu tikai no mammas stāstītā. 1944. gada rudenī leģionā tēvam iedots atvaļinājums, un viņš ieradies Aumeisteros. Ģimenē bija palicis vienīgais vīrietis. Viņa tēvs nomira 1943. gadā, un leģionārus, kuriem bija lielas zemes, 1944. gada rudenī palaida no Kurzemes uz dažām dienām tās apstrādāt. Tēvam bija 65 hektāri, un viņš varēja atbraukt uz ziemāju sēšanu. Atgriezās atpakaļ leģionā, nezinādams, ka tajās dienās iesējis arī mani. Es piedzimu 1945. gada 26. jūnijā.
Kas notika ar tēvu, mamma nezināja. Stāstīja, ka vienu dienu no kaimiņu mājām, kurās bijis apkārtnē vienīgais telefons, atnācis to saimnieks un teicis: «Marta, zvanīja Jūlis un teica, lai tu tajā un tajā dienā tikos un tikos izbrauc uz Vidzemes šosejas viņam pretī.» Mamma sajūgusi zirgu un pa Aumeisteru ceļu izbraukusi uz Vidzemes šosejas. Tur bijis pilns ar krievu karavīriem, un viņa neapstādamās pagriezusies pa Grundzāles ceļu un pa otru pusi atbraukusi mājās. Nekādu ziņu no tēva vairāk nav bijis.
