Vents Sīlis. Ļauties asarām

Vents Sīlis, 
filozofs, Rīgas Stradiņa universitātes
asociētais profesors

Šo nakti viņi pavadīja kopā. Vai viņiem bija sekss? Bija gan. Tāds, kāds tas ir starp diviem pieaugušiem cilvēkiem, kuri prot izteikt savas vajadzības.

Pasaka

Reiz sensenos laikos dzīvoja meitene, kura negribēja būt vāja. Viņa bija dzirdējusi, ka vājām meitenēm klājas slikti, it īpaši, ja viņas ir princeses, tad viņas tiek izbarotas pūķiem. Viņa izlēma, ka jāmācās būt stiprai. Kad viņa runāja savā maigajā meitenes balsī, bieži netika sadzirdēta. Tāpēc viņa iemācījās runāt skaļi un dusmīgi. Dažkārt pat pārgāja uz rēcienu. Ja nepietika ar rēcienu, viņa sāka spļaut uguni. Tā kā viņas prasības pret dzīvi bija diezgan augstas, citiem kļuva arvien grūtāk piepildīt viņas vajadzības. Jo grūtāk bija tās piepildīt, jo biežāk viņa dusmojās uz vainīgajiem, dažkārt nodedzināja kādu māju vai nokoda kādam galvu. 

Viņa nebija pamanījusi, kā bija pārvērtusies par pūķi. Jo stiprāka viņa kļuva, jo biezākas bija viņas bruņas. Cilvēki sāka no viņas vairīties, pēc laika uzbūvēja aizsardzības sienu. Tā nu viņa dzīvoja aiz tās un ilgojās pēc kaut kā liela, skaista…

Kādu dienu pie sienas piebrauca bruņinieks, kurš bija dzirdējis, ka aiz tās dzīvo pūķis, kas terorizē visu apkārtni. Bruņinieks izsauca pūķi uz cīņu. Taču sagadījās tā, ka pūķim todien bija melanholisks noskaņojums un tas piedāvāja atlikt cīņu uz rītdienu. Šis bruņinieks bija mācījies psiholoģiju un zināja, ka pūķi bieži cieš no vientulības un mīlestības trūkuma. Viņš piekrita atlikt cīņu, jo gribēja, lai tā būtu godīga, abiem pretiniekiem esot labākajā formā.