Uģis Joksts: Manuprāt, cilvēkam dzīvē visdrausmīgākās ir divas lietas…
Mierīgs, nosvērts, vienmēr galants. Kurš gan nezina TV žurnālistu Uģi Jokstu! Pēc Panorāmas viņš stāsta par jaunumiem sporta dzīvē, bet pirmdienu vakaros vada, kā pats mīlīgi saka, vipiņu. Taču ir arī daudzas lietas, ko par Uģi nezinām, piemēram, to, ka viņš māk profesionāli aprūpēt kokus, jo ir diplomēts arborists, zina visu par bitēm un mācīsies mežzinību. Un rodas sajūta, ka viņam noteikti ir vēl kāds noslēpums.
Foto: Matīss Markovskis
Pieturzīmes
• Dzimis 1975. gada 6. oktobrī Cēsīs.
• LTV sporta raidījumu redakcijas redaktors un producents, erudīcijas spēles Veiksme. Intuīcija. Prāts (VIP) vadītājs un producents, dažādu izklaides pasākumu vadītājs un veidotājs.
• Cēsu 1. vidusskolā ieguvis pamatziglītību, pēc tam mācības turpinājis Bulduru Dārzkopības tehnikumā, apgūstot rūpniecisko daiļdārzniecību, puķkopību, augļkopību un dārzeņkopību.
• Studējis Daugavpils Pedagoģijas universitātē Bioloģijas un veselības mācības studiju programmā, uzsācis arī sporta medicīnas studijas Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā.
• Ērgļu arodvidusskolā ieguvis kokkopja-arborista diplomu.
• Vadījis apzaļumošanas brigādi, strādājis par žurnālistu drukātajā presē, veidojis un vadījis dažādus radio un TV raidījumus.
• Precējies, sieva Aija, bērni Gustavs Hugo (17) un Stella Madara (12).
Kad tu pats esi sastādījis mežu, pēc tam brauc mājās ar pilnīgi citu stāju, jo esi izdarījis kaut ko paliekošu.
– Varbūt jums ir vēl kāda slepena papildu nodarbošanās?
– Man vienmēr gribējies dzīvi dažādot, un jebkurš hobijs vai darbs – profesionāls vai vienkārši interešu līmenī – mazliet bīda tevi uz priekšu un ļauj aizbēgt no dzīves rutīnas. Katrā darbā ir sava rutīna. Kāds to pieņem, cits ne. Mani rutīna galina nost, tāpēc vienmēr esmu centies darboties vairākos virzienos. Man ļoti patīk tas, ko daru pēdējos desmit gadus, – darbs televīzijā. Un šķiet, ka man arī sanāk. Vismaz teicis vēl neviens nav, ka man būtu jāvācas prom no televīzijas vai kādā notikumā vairs neiederos. Patiesībā gan esmu gatavs tādam mirklim, jo skaidrs, ka agrāk vai vēlāk tas pienāks. Bet par tiem kokiem runājot… Pēdējā laikā tā jau tāda kā modes lieta – audzēt aitas, turēt bites, stādīt kokus. Par sevi varu teikt, ka man tas vienmēr bijis svarīgi – jau no bērnības. Kaut kā organiski saprotu norises dabā. Nupat, kad pēc nez cik gadiem bagātināju savu CV, sapratu – visur, kur esmu bijis, esmu ticis aiznests kādu notikumu vai savas iekšējās vēlmes bīdīts, man pat lāgā nav bijušas nevienas darba pārrunas. Un ar kokiem ir tāpat. Lai gan ir arī lietas, ko esmu mēģinājis studēt un tomēr pametis, jo – viss jau baigi forši, bet vairāk… nu tā kā nē. Es laikam nenomoku sevi. Drīzāk esmu autodidakts un to, kas mani interesē, iemācos bibliotēkā un internetā, pēc tam ir ļoti daudz prakses, un vai nu to lietu saprotu, vai nesaprotu. Man, piemēram, ļoti garšo medus. Es arī saprotu biti kā tādu, bet zināšanās man bija caurumi. Aizgāju uz kursiem, man ļoti patika, beidzot visu sapratu, bet tā arī neesmu realizējis dzīvē. Mierinu sevi ar domu – visam savs laiks. Lai gan atkal esmu pierakstījies jaunos kursos. Praktisku apsvērumu dēļ gribu pamācīties mežkopību – manu vecāku mājās Līgatnē deviņzobis ir izgrauzis pusi meža, un man tas jāatjauno, un tur vajag vairāk zināšanu, lai varētu izdarīt vēl labāk.
– Bet vai tad viens cilvēks var zināt visu?
– Protams, var piezvanīt kādam speciālistam, lai atbrauc un izdara, bet… Pateikšu godīgi – kad tu pats esi sastādījis mežu, pēc tam brauc mājās ar pilnīgi citu stāju, jo esi izdarījis kaut ko paliekošu.
