Tomass Pildegovičs: Manas ilūzijas par cilvēka dabu ir krietni mainījušās
«Nevienam mani nebija jāpierunā atgriezties – tā ir manis paša skaidra, principiāla griba. Latvijas problēmas man ir emocionāli un intelektuāli prioritāras, gribu būt klāt un palīdzēt tās risināt,» saka Tomass Pildegovičs, Kembridžas Universitātes doktora grāda pretendents.
Foto: Matīss Markovskis
Neviens nenāks palīgā, ja nebūs pilnīga pārliecība, ka latviešiem vajag šo valsti, ka latvieši par to ir gatavi stāvēt līdz galam.
– Kā tu domā, Tomas, vai ir cilvēki, kas ar tevi baidās runāt un diskutēt, jo vari izrādīties pārāk gudrs?
– Tas nekādā gadījumā nedraud! Tiesa, man pat tikko iepazītiem cilvēkiem patīk uzdot daudz jautājumu. Tas reizēm var būt provokatīvi, taču diez vai mani kāds uzskata par bīstamu. Esmu pietiekami miermīlīgs un nekad nemeklēju lieku konfrontāciju. Manā vecumā būtu samāksloti un muļķīgi tēlot viedo orākulu, kurš jau uzsūcis sevī visas dzīves patiesības un tagad tikai piedāvā piecciparu IQ domugraudus.
– Kas tu gribēji būt bērnībā?
– Ugunsdzēsējs! Joprojām saprotu savu bērna prāta loģiku – tur nav nekā aplama vai smieklīga. Ugunsdzēsējs cīnās ar tiešu acīmredzamu ļaunumu, un uzreiz var redzēt darba jēgu – kad esi pastrādājis, liesmu vairs nav.
