«Tikai tagad par to runāju publiski.» Andris Ērglis atklāti par dzīves smagajām nastām
Dziedātājs Andris Ērglis īpašu reklāmu šobrīd nekāro – ne vasarai, ne rudenim lielu plānu neesot. Viņš negrib izdegt, jo cer uz savas 40. dzimšanas dienas koncertiem janvārī. «Domāju par to ar zināmām bailēm, jo kas zina, kā būs, – izziņošu koncertus, un mani atkal salauzīs,» saka Andris. Kovida laikā viņš darīja ko pavisam neierastu un pirmoreiz par to runā publiski.
Foto: Matīss Markovskis
Otrajā, trešajā dienā pēc darba mašīnā man reāli bira asaras – ko es te daru? Sākumā pusotra mēneša fiziski bija ļoti grūti.
– Kad nesen dziedāji kopā ar Teātru tenoriem, nodomāju – diez kur biji pazudis…
– Daudzi tā saka… Divos ar pusi gados vairāki skatuves mākslinieki pazuda, jo koncertu dzīve apstājās – nulle. Arī man bija divas trīs attālinātās uzstāšanās, bet tas nav tas. Lai izdzīvotu, bija jāiedomājas, ka kameras vietā ir miljoniem cilvēku, – tāda bija realitāte.
Arī sociālajos tīklos grozos ļoti maz – šajā ziņā esmu pensionārs un no tā nekaunos. Neesmu no tiem, kas ieraudzīs ziedošu puķīti, pie tās fotografēsies un liks internetā, novēlot visiem veiksmīgu dienu. Protams, jāiet laikam līdzi, bet rodas sajūta, ka cilvēki sāk vērtēt nevis to, ko mākslinieks spējīgs izdarīt uz skatuves, bet viņa sociālo tīklu reitingus.
Decembrī tieši pirms pandēmijas aizgāju no darba Saldus Mūzikas skolā, kļuvu par bezdarbnieku. Domāju – gan jau dzīve, kā vienmēr, iegrozīsies…
– Un iegrozījās dižķibelē! Darba skolā nav un arī koncertu nav…
– Nekā nav. Lielākais bezdarbnieka pabalsts, ko saņēmu, bija 370 eiro pirmajos divos mēnešos, tad jau 280, tad 200 un beigās – ap 150 eiro. Ar tādu naudu izdzīvot nav iespējams! Dīkstāves pabalstam pieteikties nevarēju, jo man bija jau bezdarbnieka pabalsts, bet atteikties no tā baidījos – ja nu nesaņemšu vispār neko. Nevarēju sēdēt rokas klēpī salicis – bija jādara viss iespējamais, lai bērniem būtu, ko ēst. Zvanīju paziņām un teicu, ka meklēju darbu.
Vispirms strādāju mežā. Braucu ar dumperi – mežstrādnieki sapratīs –, pēc tam ar ekskavatoru raku grāvjus. Cita pasaule! Ne mazāk atbildīgs, bet pilnīgi citāds darbs. Skolā smadzenes visu dienu maļas, bet mežā sēdi un turi stūri – kur redzi, tur brauc. Sākumā baidījos: nē, tur es nebraukšu – salauzīšu traktoru vai nostigšu. Veči teica: nekas, mauc tikai! Ja traktors nostigs, izvilks! Tā arī bija. Būvēju meža ceļus visā Latvijā, dzīvoju konteineros vai viesu namiņos.
