Stāsts par romāna Divpadsmit krēsli līdzautoru Iļju Ilfu

Par laimi, viņš nenodzīvoja līdz četrdesmito gadu beigām, kad Staļins vērsās pret kosmopolītiem, tai skaitā ebreju izcelsmes ārstiem, rakstniekiem, zinātniekiem. 

Kāds no viņa stāstiem sākas tā: «Reizēm es sapnī redzu, ka esmu rabīna dēls.» Patiesībā Jehiēls Leibs piedzima Sibīrijas tirdzniecības bankas grāmatveža Arjes Fainzilberga ģimenē. Tēvam Arjem bijuši vairāki brāļi un viena māsa, un visa kuplā ģimene jau 19. gadsimta beigās no Kijevas guberņas pārcēlusies uz Amerikas Savienotajām Valstīm, Konektikutas pavalsti, kur ar angliskoto Fainsilveru uzvārdu tās pārstāvji esot sastopami vēl šobaltdien, tāpat kā citur Amerikā. Kāpēc nākamā rakstnieka tēvs Arje palika Krievijas impērijā, nav zināms. 1891. gadā viņš apprecējies, un kaut kad starp 1893. un 1895. gadu, kad pasaulē bija nācis pirmais no četriem dēliem, ģimene pārcēlās uz Odesu, kur dzimuši pārējie. 

Vecākais Arjes dēls kļuva par mākslinieku. Pilsoņu kara laikā veidoja satīrisko aģitācijas plakātu sērijas Krievijas Telegrāfa aģentūras vajadzībām valsts dienvidos (krievu valodā – Okna RosTA, kur darbojās arī Majakovskis, Maļevičs un citi). Vēlāk devās projām no Odesas. Savu smagnējo ebreju uzvārdu aizstājis ar itālisku pseidonīmu Sandro Fazīni. Pie Amerikas Fainsilveriem saglabājusies Ilfa vecākā brāļa vēstule tēva brālim Nātanam, ko viņš pirms simt gadiem – 1922. gada 23. aprīlī – rakstījis no Konstantinopoles, jo vēlējies nokļūt Amerikā. Sandro stāsta, ka ir gana slavens un labi pelnījis, un sola, ka ilgi nebūs tēvocim par nastu. «Iztēloties, kāda tagad ir Krievija, cilvēka prātam nav iespējams. Tas jāredz paša acīm, un tikai tad var saprast. Ja es būtu viens, tas vēl nebūtu tik briesmīgi, varbūt es vēl novilktu pusgadu vai ilgāk, bet tur ir mamma, tētis, brāļi, un jau doma vien, ka viņus sagaida tāds pats liktenis kā tos, kas jau ir miruši visu acu priekšā, nesaņemot nekādu palīdzību, man ir pilnīgi neizturama, un es domāju, ka arī Jums būs grūti samierināties ar to, ka Jūsu brālis mirst, jo viņam nu jau divus gadus nav, ko ēst, un, ja es vēl domāšu, kaut ko darīt vai arī gaidīt, līdz Krievijā būs iespējams dzīvot, es nolemšu savus tuviniekus nenovēršamai nāvei.