Skolotājs Jānis Zeimanis – no lauku skolas līdz 1. ģimnāzijai
Skolotāja JĀŅA ZEIMAŅA lielā priekšrocība ir ceļš no mazas lauku skoliņas līdz Rīgas Valsts 1. ģimnāzijai. Viņš zina, ko nozīmē strādāt sarežģītos apstākļos. Darbs valsts vadošajā ģimnāzijā ir kā NHL – visapkārt ir ambiciozi, mērķi zinoši skolēni un kolēģi. Reiz kāds skolēns Jānim teicis: «Šī laikam nebija jūsu veiksmīgākā stunda.» Tā bija laba mācība.
Foto: Matīss Markovskis
Ticiet man, ja salīdzina, ar ko citiem skolotājiem ir jāstrādā, mums te ir zelta dzīve. Mūsu skolēni ir fenomenāli bērni.
– Kas jūsuprāt, ir Rīgas Valsts 1. ģimnāzija?
– Pirmais, kas bija uz mēles, – ambiciozu cilvēku kalve. Tā ir vieta, kur viņus nevis būvē vēl ambiciozākus, bet kur viņi mācās izdzīvot starp līdzīgiem.
– Kas jūsu kalvē izaug? Galvenokārt vadītāji?
– Šogad izlaidumā kāda no audzinātājām teica, ka 1. ģimnāzija ir pareizā izvēle, ja vēlies kļūt par Latvijas premjerministru. Mūsu skolēni ir pašpietiekami. Runājot ar vecākiem, bieži izskan, ka bērni sevi saredz vadošos amatos, viņi gluži negrib būt padotie.
– 1. ģimnāziju var salīdzināt ar NHL, kurā plecu pie pleca cīnās ambiciozi spēlētāji.
– Mūsu skolēnu motivācija ir ambīcijas. Tā kā skolā viņu ir ļoti daudz, viņi cits citu dzen. Tas neļauj atslābt arī skolotājiem. Atceros savus pirmos darba gadus, kad kāds no skolēniem pēc stundas, ejot ārā no klases, teica: «Šī laikam nebija jūsu veiksmīgākā stunda.» Tajā brīdī sapratu – viņam ir taisnība, jo laikam jau gribēju izbraukt pa vieglo. Kādreiz es to nedarīju, tagad sestdienās gatavojos skolai. Bet svētdiena man ir īsta ģimenes diena.
– Ir absolventi, ar kuriem īpaši lepojaties?
– LinkedIn ir burvīga vietne, kura sniedz iespēju redzēt, ko cilvēks dara šobrīd un kā viņš attīstās – kādas ir viņa karjeras attīstības tendences. Nesaukšu konkrēti, bet ir tādi, kuriem atļaujos uzrakstīt privāti. Vēl aizvakar vienam rakstīju: «Neesmu Tev teicis, ka esi bijis viens no maniem lepnumiem, bet es tiešām lepojos, ka zinu Tevi pēc vārda, zinu, kas esi, un redzu, ko Tu spēj.»
– Pamanījām, ka vairākas minūtes stāvējāt pie izdevniecības vārtiem, līdz precīzi desmitos – norunātajā laikā – ienācāt. Esat punktuāls?
– Es stāvēju un telefonā spēlēju spēlīti. Tā ir mana brīvā laika izklaide. Jūs smiesieties, bet spēlēju Candy Crush. Man patīk lietu kārtība, mazliet kontrolēt lietas. Darbā man nepieciešams ierasties stundu iepriekš. Tad vēlreiz visam varu lēnām iziet cauri, izbaudīt procesu.
Spēlītes spēlēšana ir brīdis, kad varu darīt kaut ko nedomājot. Tur nav nekādas stratēģijas – vienkārši jāšauj bumbiņas. Es pietiekami daudz strādāju. Ja ģimene ir liela, tad jāstrādā vairāk. Man ir vairākas darbavietas.
– Ja nav noslēpums…
