Seksa apskatniece Zelda – vēl nav par vēlu izšķirties

Pagāja vēl 10 gadi, vīrs atkal ieskatījās citā. Sieva savukārt atkal atgādināja par ūdens glāzi. Tāda pati saruna viņiem bija vēl pēc 10 gadiem. Līdz patiesi pienāca TAS brīdis un vīrs, slims un nespēcīgs, gulēja savā laulības gultā. Juzdams nāves drīzo tuvumu, vīrs sāka raudāt un nevarēja rimties. «Kas ar tevi?» gādīgi vaicāja sieva. «A ūdeni ta negribas…» vīrs nočukstēja un ­nomira.

Ir tāds teiciens par «jāšanu ar beigtu zirgu»… Attiecinot to uz kopdzīvi, ir brīži, kad uz tāda miroņa sēd visa ģimene un domā, ka kaut kur dodas.

* Sāku atcerēties bērnībā dzirdētās pieaugušo sarunas, no kurām par šo pašu tēmu palicis prātā tēva stāsts par viņa skolasbiedru. Agri apprecējies ar inteliģentu jaunkundzi, viņš visu dzīvi daudz strādāja un daudz pelnīja, sniedzot sievai un abiem bērniem pārtikušu dzīvi. Viņa roku un prāta darbu cienīja šīs jomas speciālisti ne tikai Latvijā vien, toties mājās… pazemojumi un nicinoša attieksme ne tikai no sievas, bet arī abiem bērniem; jo ko gan gaidīt no atvasēm, ja ikdienā viņu viedokli veido māte, kurai visi ar rokām strādājošie ir nicināma suga? Jau būdams mazliet pāri 40, kungs satika kundzi, ar kuru abiem bija līdzīgas intereses un sapratne. Skandālu un apvainojumu pavadīta šķiršanās, pēc kuras bijušajai sievai un abiem bērniem tiek atstāta lepna savrupmāja, lai varētu sākt jaunu dzīvi krietni pieticīgākā mītnē. Un pēc dažiem gadiem viņš domīgi noteica: «Es nezināju, ka arī tā var dzīvot… cieņā un saticībā.» Kungs nomira pirms gada, cieņā un saticībā ­pavadījis gandrīz 40 gadu.

* Pagājušajā pavasarī biju radinieka bērēs. Sirms, cienījams kungs īsi pirms 80. Sieva – tikpat sirma kundze, satriekta un apmulsusi par to, kā dzīvos tālāk. Jo abus atceros kā saticīgu pāri, kurā jaušama cieņa un mīlestība un kuri kopā ir ne tāpēc, ka hipotekārais kredīts, nav, kur palikt, ko cilvēki teiks. It kā nekas tāds, cik tādu nav, bet… abiem šī bija otra laulība, jo satikās viņi jau 40 gadu veci, un katram bija sava, lai arī kāda, ģimene. Padomju laikā tā nebija pieņemts – pamest ģimeni, kurā vismaz ārēji viss ir kārtībā, bet iekšā valda tāda gaisotne, ka mājās nākt negribas… Pieņemot smago lēmumu – šķirties, lai būtu kopā –, viņi dzīvi sāka no nulles: kungu no mājām ­izlika ar vienu koferi rokās un vairs neļāva ­tikties ar meitām, kundze ar savu mazo meitu pie rokas aizgāja ar mazliet vairāk mantām pūrā. Nebija, kur dzīvot (īres tirgus, vismaz oficiāli, nepastāvēja), zuda daļa draugu, bija jātaisnojas partijas komitejā. Viņi izturēja un kopā laimīgi baudīja vairāk nekā 35 gadus, tiekot pie kopēja dēla un sagaidot mazbērnus. Meitas pieauga un sāka tikties ar tēvu, kurš viņas ne mirkli nebija aizmirsis.