Saulvedis Vārpiņš: Tas ir ļoti cilvēciski – palīdzēt, bet šīs iespējas nevienam advokātam nav bezgalīgas
«Pro bono ir normāla prakse advokātam, kas sasniedzis līmeni, kurā nopelna pietiekami, lai atlicinātu laiku strādāt arī bez maksas. Tā ir sava veida labdarība – kamēr kāds ziedo naudu, advokāts ziedo zināšanas,» saka zvērināts advokāts SAULVEDIS VĀRPIŅŠ. «Ir prieks redzēt pateicību cilvēku acīs. Atceros kādu ugunsdzēsēju, kuram ar savu kolēģi palīdzējām bez naudas, un viņš uzdāvināja savu ugunsdzēsēja žetonu.»
Foto: Matīss Markovskis
Viena no manām spilgtākajām pro bono lietām ir tā dēvētā Imantas hakera jeb Denisa Čalovska lieta.
«Uzņemties pro bono lietas mudina divi motīvi: līdzcietība un principi. Ir gadījumi, kuros gribas palīdzēt, jo cilvēks jūtas nonācis bezizejas situācijā un bezspēcībā sāk nolaist rokas, kaut gan risinājums ir iespējams. Savukārt palīdzība kā principa jautājums ir tad, kad skaidri redzams: lieta tiek risināta netaisnīgi, nepareizi vai pat pilnīgi pretlikumīgi.
Tas ir ļoti cilvēciski – palīdzēt, bet šīs iespējas nevienam advokātam nav bezgalīgas. Parasti daudz lūgumu jāuzklausa, kad kaut kur izskan informācija, ka mēdzu uzņemties aizstāvību arī bez atlīdzības. Atteikt ir grūti, bet palīdzēt visiem nav iespējams – neviens advokāts nevar strādāt tikai idejas vārdā. Turklāt ne vienmēr to var izdarīt. Jebkura aizstāvība prasa lielāku vai mazāku laika patēriņu. Ja tobrīd iekrīt iepriekš sazīmētas tiesas sēdes vai saplānotas procesuālās darbības, izdarīt ko vēl papildus nav iespējams, un palīdzību diemžēl nākas atteikt.»
