Rūdolfs Plēpis: Ja nebūtu tās vienas dakteres, manu meitu nebūtu

Man bija 13 gadu, kad nomira mamma. Un arī tad es gāju uz teātri, nezināju, kur citur likties.

Viens no 100 izcilajiem

Biezajā grāmatā 100 izcili Latvijas aktieri, ko sastādījusi Silvija Radzobe, teātra zinātniece Guna Zeltiņa rakstījusi, ka Rūdolfs Plēpis ir «Dieva dots aktieris. Daba viņu apveltījusi ar savdabīgu ārieni, iedzimtu artistiskumu, absolūto teātra dzirdi un organisku humora izjūtu», kuram piemīt ārkārtējs jūtīgums, «kas dažkārt lomās radīja iespaidu, it kā viņam vispār nebūtu nervus sargājošās ādas». Varbūt tieši tāpēc pēc Jaunatnes teātra likvidēšanas 1992. gadā viņš tā arī neatrada citu teātri, ar kuru pa īstam spētu saistīties un tajā noturēties. 

«Pēdējā izrāde, ko Jaunatnes teātrī plānoja iestudēt pirms visām jukām, bija Hamlets. Es būtu Hamlets, Maija Apine – Ģertrūde, no Nacionālā teātra bija uzaicināts Klaudijs – Uldis Dumpis, Šapiro viņu ļoti cienīja un mīlēja. No Anglijas – scenogrāfs Tims (Timotijs) O’Braiens, ievērojama figūra ne tikai Anglijā, bet visā pasaulē. Viņš ieradās ar savu skatījumu, kādam, viņaprāt, jābūt Hamletam. Trīs četras stundas klausījāmies viņa lekciju, un iespaids bija grandiozs. Jau fakts, ka pasaulslavens angļu scenogrāfs ieradies Rīgā, bija notikums. Un izrāde būtu notikums. Bet tad sākās… Ir pagājuši jau trīsdesmit gadi, bet es jo­projām neesmu sapratis, kā var tā būt. 

O’Braiens bija apskatījis vecās Dailītes zāli un skatuvi un iecerējis, ka varētu noņemt kolonnas – izrādās, tās nebija īstas, bet tikai butaforija, – un to vietā nolikt skulptūras. Un tad sākās: tiek iznīcināta Smiļģa svētā skatuve! Kurš to sacīja?