Romantiski drošs – jēdziens, kurš jāzina katram vīrietim (18+)

Katru pavasari un pašā vasaras sākumā pārņem tāda kā maza eiforija – nu gan, nu gan beidzot būs tāda vasara! Romantika un mīlestība, flirta pilni vakari un kaislīgas naktis! Fonā dziedās lakstīgalas, un vāzē smaržos ceriņi. Būs saulē sasilusi koka laipa pie ezera un glāsmaini veldzējošs ūdens naksnīgā peldē. Būs gardas zemenes un vēss dzirkstošais vīns. Un, protams, visbrīnišķīgākais vīrietis blakus!

Lai gan vīrieši, manuprāt, īsti nenovērtē sievietes vēlmi pēc romantikas… Varbūt viņiem tas šķiet lieki un nesvarīgi. Bet mums tā patīk! Un nevajag jau nemaz tik daudz: skaistie brīži sievietēm paliek atmiņā gadiem, pat tad, kad pats šo mirkļu sagādātājs nav satikts ļoti sen un ir pat tā kā aizmirsts.

Sievietēm tomēr gribas, lai vīrietis ir tas, kurš atrod kur.

Pavasaris un vasara nāk, katru soli greznojot ziediem. Maijā, kad Rīgā plaukst kastaņu sveces, tās ir kā atvadas pilsētas dzīvei un ievads vasarai, no kuras vienmēr tik daudz tiek gaidīts… Un ceriņi! Banālais salīdzinājums ar kupenām tiem tik ļoti piestāv! Īpaši, ja izbrauc pa lauku ceļiem vai vakarā ar velosipēdu pa mazajām Āgenskalna ieliņām. Roka tā vien sniedzas salauzt buķeti un piepildīt istabu ar ceriņu smaržu! To sajūtot, atceros, kā tie reibināja, kad ar tiem rotātā auto pie manis atbrauca tikpat pavasara apreibis vīrietis. Sapucējies tolaik modernajās ­smilškrāsas biksēs un baltā kreklā, kuram daļa pogu nebija aizpogātas, tā demonstrējot viņa jau iedegt paspējušās muskuļotās krūtis. Tādu es viņu ieraudzīju, iekāpjot auto. Cik vien nu bija iespējams, tik žigulīša iekšpuse izrotāta violetiem un baltiem ceriņiem, kas, lēni vīstot, smaržoja ar visu spēku. Un pie stūres – smaidīgs vīrietis ar mazu ceriņzaru zobos. Nebiju gaidījusi, ka vīrietis, īsi pirms 40, būs tāds romantiķis. Ne tikai salauzt ceriņus, bet vēl saspraust pa visu mašīnas salonu! Protams, tas atstāja iespaidu. Protams, biju savaldzināta. Protams, mēs mīlējāmies šajā ziediem rotātajā auto. Un, protams, es to joprojām atceros.

Satiekoties jūlija pēcpusdienā, jau bijām mazliet saules sakarsēti un nogurdināti. Kaut kādi, vairs neatceros – kādi, kopīgi plāni tika zibenīgi atcelti, kad viņš ieminējās par izpeldēšanos. Uzreiz sajūsmināta piekritu, bet tad sašļuku – peldkostīma nav! Dvieļa nav! Un tērēt laiku, braucot tam pakaļ, nebija iedvesmas. «Pie Lilastes ezera var tikt no tanku ceļa puses,» viņš saka, «tur nav cilvēku un var peldēties kaili.» Man divreiz nav jāsaka, piekrītoši māju ar galvu, braucam, protams!