Ritvars Dičevs: Cauri liesmām izskrēja mamma, tad tēvs izlēca pa otrā stāva logu
Pirms desmit gadiem Ritvars Dičevs pēkšņi zaudēja abus vecākus un pārņēma viņu biznesu. Tolaik viņam bija 24 gadi. «Pēc tumšās svītras vienmēr nāk baltā, tāpēc nekad, nekad nevajag nolaist rokas,» saka Ritvars.
Foto: Tatjana Vinogradova
Pēc ugunsnelaimes daudz tiku domājis: kāpēc vecāki cieta tik smagi, bet man tikai mazliet apsvila rokas – mēs taču bijām vienā un tajā pašā vietā un laikā.
Būvēja guļbūves
«Mans tēvs Ēvalds un mamma Leontīna bija vieni no pirmajiem un lielākajiem uzņēmējiem Balvos. Padomju gados tēvs vadīja Balvu agroķīmiju, tad to privatizēja un savu biznesu pavērsa dažādos virzienos – kokapstrāde, agroķīmija, benzīntanks, kafejnīca, veikals. Deviņdesmitajos gados vecāku uzņēmumos strādāja ap 150 cilvēki.
Īpaši attīstīts bija kokapstrādes virziens – tēva uzņēmums ražoja guļbūves un eksportēja tās uz Norvēģiju.
Vecāki jau no bērnības mani lika pie darba – uzņēmumā krāvu dēlīšus, tā nopelnot sev kabatas naudu. Kā jau visiem bērniem, vairāk man gribējās dauzīties, bet tēvs bija stingrs: jāstrādā, jātiek galā ar saimniecības darbiem mājās. Esmu pateicīgs tēvam, ka viņš mani radināja pie darba.»
Augstskolu pametu
«Man labi padevās valodas, bet vecāki mani ļoti mērķtiecīgi virzīja uz jomu, kas noderētu ģimenes biznesā, – viņi mani redzēja kā būvnieku. Pabeidzis 9. klasi, aizgāju mācīties uz Rīgu – iestājos Āgenskalna Valsts ģimnāzijā.
