Režisors Vitālijs Manskis: Domāju, viņi dzīvo ar apziņu, ka Latvija viņiem nodarījusi pāri
Vitālijs Manskis ir pasaulē pazīstams dokumentālā kino režisors, kurš jau kopš 2014. gada dzīvo Rīgā. Par viņa emigrācijas iemeslu kļuva aizvien lielākas pretrunas ar Krievijā valdošo režīmu, jo īpaši Krimas aneksija. Mēs tiekamies marta vidū, nedēļu pēc viņa festivāla Artdocfest/Riga noslēguma, un trīs nedēļas pēc kara sākuma.
Foto: no publicitātes materiāliem
Dosjē
- Dzimis Ukrainā, Ļvivā. Devies uz Maskavu studēt kino un tur arī palicis strādāt.
- Slavenākās filmas: Saules staros (atkailinošs stāsts par Ziemeļkoreju, filma Krievijā īsti netika izrādīta Ziemeļkorejas protestu dēļ), Tuvinieki (filma par Ukrainas radiem pēc Maidana un Krimas okupācijas), Putina liecinieki (par cilvēkiem, kuri ieveda Krievijas politikā Putinu) un jaunākā – Gorbačovs. Paradīze. 2020. gadā, protestējot pret Navaļnija indēšanu, sarīkoja vienpersonisku piketu Maskavā pie Krievijas drošības dienesta ēkas, turot rokās par leģendu kļuvušās zilās apakšbikses.
– Jūs teicāt, ka nevarat apsolīt, vai intervija notiks norunātajā laikā, jo, iespējams, jums būs jāaizlido.
– Tā ir. Mana mamma šobrīd ir Odesā, un viņa jādabū projām.
Mēs, divi rūdīti veči, daudz ko redzējuši un pieredzējuši, klausījāmies un mēģinājām neskatīties viens uz otru, jo bija sajūta, ka tūliņ sāksim raudāt.
Mēs neredzējāmies sevišķi bieži, taču vismaz reizi gadā, kad braucu uz Odesas kinofestivālu, vedu viņu uz atklāšanas un slēgšanas pasākumiem, gājām uz Odesas operu, viņa tur laimīga sēdēja, priecājoties par kristāla lustrām un skaistajām freskām… Dzīve bija brīnišķīga. Tagad jautājums, kā mammu vispirms pierunāt pamest Odesu, lai nokļūtu drošākā vietā, un pēc tam – kā to visu realizēt… Mammai ir septiņdesmit astoņi gadi, kas varbūt nav tik daudz, taču viņa nesen pārcieta operāciju, nedrīkst celt neko smagāku par dāmu somiņu, turklāt ar vienu aci īsti neredz, viņai arī slikti ar kājām, un desmit kilometrus pa dubļainu ceļu viņa nostaigāt nevar. Vakar bija atnācis režisors Stass Tokalovs, viņam pamāte mēģināja doties prom no Odesas bēgļu gaitās.
