Režisors Varis Brasla: Dumpis var nospēlēt jebko, atskaitot mīlētājus

Patiesību nezina neviens

Režisors nesen klusi nosvinējis astoņdesmit trešo dzimšanas dienu. Latvijas Televīzijā šogad būs pirmizrāde filmai par Vari Braslu. «Es nezinu, kāda būs tā filma par mani un kādu to veidojusi Henrieta Verhoustinska. Viņi filmēja dažos klaviernieka mēģinājumos un pirmizrādē, ierakstīja pāris manas sarunas ar scenārija autoru Alvi Lapiņu. Nezinu, kas filmā būs ielikts no manas dzīves,» saka Varis Brasla.

Emīlam Dārziņam vistuvākais cilvēks bija māte, un arī man ar mammu līdz viņas mūža galam bija ļoti tuvas attiecības.

Ja režisors pats veidotu filmu par savu dzīvi, tā, visticamāk, būtu silts, sirsnīgs un labestīgs stāsts par notikumiem, kas piedzīvoti, un cilvēkiem, kas satikti, jo tādas ir viņa filmas un izrādes. Par izrādi Es neesmu klaviernieks skatītāju atsauksmēs rakstīts: «Patiesi emocionāls un kultūrvēsturisks baudījums, kas saviļņo. Izcila dramaturģija un režija, lieliski aktieri. Sajūtas nelaiž vaļā vēl ilgi pēc izrādes. Vienkārši un gaumīgi. Līdz sirds dziļumiem un asarām aizkustinoši un reizē smieklus raisoši.»

«Pat nezinu, kā man radās iecere veidot izrādi par Emīlu Dārziņu,» atzīst Varis Brasla. «Vienā brīdī iedomāju, ka mūsu kultūrā ir tik ļoti talantīga, pretrunīga un traģiska personība, tik bagāta un sarežģīta dzīve, un ideja izveidot izrādi par Dārziņu nelaida mani vairs vaļā.

Man ļoti simpātisks aktieris ir Mārtiņš Meiers, pietiekami daudz sāls, kopā strādājot, esam apēduši. Un vēl mums teātrī ir komponists un muzikālās daļas vadītājs Emīls Zilberts. Ļoti spējīgs arī kā izpildītājs. Domājot par Dārziņu, man izveidojās redzējums, kā no šiem diviem talantīgajiem cilvēkiem izveidot vienu skatuves tēlu, kas būtu Emīls Dārziņš. Šo ideju pametu scenāristam Alvim Lapiņam, ar kuru kopā man ir tapuši daudzi darbi gan kino, gan teātrī. Alvi vajag emocionāli iekustināt, un no manas puses tas vienmēr ir smags darbs, jo Alvis nevar sākt strādāt, ja viņam nav radusies pilnīga skaidrība.

Alvis ir ļoti spējīgs, bet viņš strādā ārkārtīgi lēni. Neko nevar piedzemdēt ātrāk par deviņiem mēnešiem. Alvim ir labi dialogi, kas ir ļoti svarīgi filmā un izrādē. Tagad, kad man redzēšana švaka un tekstu nevaru izlasīt, klavierniekā ieklausos aktieru runātajā un dzirdu, cik tie viņu dialogi labi skan un ieguļas izrādē. Alvja scenārijā nav iziets cauri Dārziņa biogrāfijai, bet stāsts par viņu veidots ar lieliem triepieniem par tiem notikumiem viņa dzīvē periodā, par kuru mēs stāstām. Izrādē ir liels aktieru ansamblis, Dārziņam ļoti nozīmīgu cilvēku tēli – māte, tēvs, sieva Marija, viņa laikabiedri.

Strādājot pie klaviernieka, mēs ar Alvi arī kasījāmies. Viņš Dārziņu izjuta kā sava laikmeta grūti saprastu cilvēku, un tāpēc radās viņa iekšējās drāmas, bet man ļoti būtiski bija uzsvērt, ka Dārziņš ir latviešu komponists, ļoti latvisks komponists.