Regbija laukums parāda visu – tas sagrauj visus mednieku stāstus, mačo imidžu un Instagram muskuļus
Regbija izgudrotājiem angļiem ir teiciens: regbijs nav sports – tas ir veids, kā no puikām taisa vīrus. Man kā regbistam vienmēr bijis ļoti žēl, ka Latvijā šī dzīves skola ir maz izplatīta. Esmu absolūti pārliecināts, ka Latvijas sabiedrība būtu sīkstāka un nesavtīgāka, ja regbija bacilis būtu aplipinājis vairāk cilvēku. It sevišķi puiku, kuri ar ovālo bumbu padusē būtu izgājuši cauri gan pubertātes gadiem, gan pārejai uz pieaugušo dzīvi.
Foto: Zigismunds Zālmanis
Starp citu, bērni regbiju savā dzīvē pieņem daudz organiskāk nekā pieaugušie, jo viņi ikdienā nemēdz izlikties drosmīgāki un spēcīgāki, nekā patiesībā ir.
Latvijas regbija pamatlicējs Andris Ozols teicis: «Regbiju nav iespējams uzspēlēt. To vai nu spēlē pa īstam, vai nespēlē nemaz.» Viņš arī bija tas, kurš savulaik izskrējis laukumā un agonijā kliedzošam savainotam spēlētajam licis aizvērties, jo «kauls taču nav redzams».
Novembrī atzīmēja 30 gadu kopš Latvijas regbija atzīšanas starptautiski. 1991. gadā šā sporta veida fanātiķi sakāpa rūpnīcas RAF autobusā un devās uz Pasaules kausa finālturnīru Francijā un Anglijā. Naudas trūkuma dēļ Latvijas delegācija autobusā dzīvoja vairākas nedēļas, jo viesnīcas nebija pa kabatai. Londonā latvieši kādā krustojumā apstājās pie sarkanās gaismas, bet tur – liktenīgi – Latvijas numurus atpazinis Anglijā dzīvojošs latvietis, kas sācis dauzīties pie durvīm, kā rezultātā uzņemts uz klāja. Parādījis, kā atrast stadionu un kur novietot «viesnīcu uz riteņiem», viņš neviļus ielika pamatakmeni tam, lai nākamās nejaušās sakritības rezultātā latviešu delegācija sastaptu Starptautiskās regbija padomes ģenerālsekretāru Kītu Roulendu. Vecā kaluma velsietis bijis šokēts: kas tie par fanātiķiem no nedzirdētas valsts, kuri mēnesi nakšņo autobusā, lai tikai redzētu Pasaules kausu regbijā?!
