Purvciems, Pļavnieki, Imanta, Zolitūde, Ziepniekkalns nevarēs turpināt dzīvot kā tagad
Antropologs ar specializāciju pilsētplānošanā VIESTURS CELMIŅŠ ir viens no medijos un pasākumos gaidītākajiem viedokļu līderiem, kad vien runa ir par mūsdienīgai, gudrai un cilvēciskai pilsētai aktuāliem jautājumiem. Viņš ir tiešs, aizrautīgs un pat visnopietnākās tēmas uzlūko ar veselīgu ironiju. Esam sazinājušies gan tad, kad Viesturs aktīvi iesaistījās cīņā par bērnības mīļās Teikas Marsa parka saglabāšanu, gan sekojot līdzi viņa vadītās, ambiciozās inovāciju kustības Vefresh aktivitātēm.
Foto: Gatis Gierts
Staigājama pilsēta ir pelnoša. Braukājama pilsēta ir zaudējumu pilsēta. Tik vienkārši.
– Pamanīju, ka vasarā noskrēji savu pirmo maratonu. Apsveicu un nevaru nepajautāt – cik draudzīga Rīga ir skrējējiem?
– Skrējēji ir tie paši gājēji un velosipēdisti, mēs izmantojam vienas trases. Es dzīvoju un par 99% arī skrienu Pārdaugavā. Centrā to darīt ir diezgan grūti, ja vien neriņķo pa vienu apli. Ja nepārtraukti ir jāšķērso ielas, kurās ir intensīva satiksme, cilvēks pārplāno maršrutu, izmanto klusā centra un ostas daļu, Mežaparku. Kas Latvijā ir skriešana? Trīs skaisti mēneši un deviņi – pelēki, vējaini. Tāpēc vismaz vizuālā panorāma ir tā, kas šajā procesā kaut nedaudz izklaidē. Mums ir, kur augt, lai pilsēta būtu patīkamāka un ērtāka ne tikai skrējējiem, bet arī, lai brauktu ar velosipēdu, pastaigām, nūjošanai. Nūjošana, starp citu, nav nekāds joks, paskaties, cik daudzi to dara!
Vides pieejamība, staigājamība un drošība nav būtiska tikai iedzīvotājiem ar kustību traucējumiem. Katrs kādā brīdī ir gājējs. Līdzko pilsēta ir staigājama un aktīva pirmā stāva līmenī, tā iegūst citus labumus, arī publisko ārtelpu, kas ir kritiski svarīga pakalpojumu sniedzējiem. Staigājama pilsēta ir pelnoša. Braukājama pilsēta ir zaudējumu pilsēta. Tik vienkārši.
– Esi studējis antropoloģiju. Kas tevi aizveda pie tik dziļas intereses par pilsētvidi, par plānošanas un dizaina jautājumiem?
– Sākotnēji studēju socioloģiju un mani vienmēr interesēja tās kvalitatīvās metodes, nevis aptaujas, anketas un statistika, bet mutvārdos un naratīvā balstīts sociālās pieredzes fiksējums.
