Psihiatra Māra Taubes atklāsmes. «Patiesībā dzīve ir neaptverami īsa.»

PIETURZĪMES 

Māris Taube 
•  Psihiatrs.
•  Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Ambulatorās aprūpes centra Veldre ar stacionāru vadītājs.
•  Rīgas Stradiņa universitātes profesors.
•  Latvijas Psihiatru asociācijas prezidents.

Nošņurcis, neveikls un neveiksmīgs ārsts nevieš uzticību. Psihiatram jābūt tādam, lai pacients viņā redz drošību.

Diemžēl sabiedrība psihiatrus bieži uztver kā dīvaiņus. Sak, viņiem pašiem noteikti ir kādas psihiskas problēmas… Ļoti gribētos šo priekšstatu lauzt. Mums, psihiatriem, vēl vairāk jārunā publiski, jārāda, cik daudz ir jaunu, foršu dakteru. 

Ārstēšanās ļoti atkarīga no tā, ko pacients domā par ārstu: sagaida, lai viņš ir zinošs, pārliecināts par sevi un zina, ko dara. Nošņurcis, neveikls un neveiksmīgs ārsts nevieš uzticību. Psihiatram jābūt tādam, lai pacients viņā redz drošību. Tāpēc nekautrējos jokoties ar saviem pacientiem. Cilvēkam jau tā ir tik smagi, kas būs, ja arī dakteris vēl atnāks pavisam sagrauts? Slimnīcas nodaļā apgaitas mums ir diezgan jautras.

Cilvēks ir savā īstajā profesijā, kad par darbu saņem ne tikai atalgojumu, bet arī gandarījumu. Šo sajūtu noķēru jau psihiatrijas rezidentūrā. Nācu pēc darba mājās un jutu – ir! Joprojām zinu, ka strādāju profesijā, kam esmu domāts.

Studējot medicīnu, pirmajā kursā sāku strādāt ātrajā palīdzībā. Daudz nodarbojos ar sportu un domāju – es varētu būt labs nestuvju nesējs! Ierodoties darbā, daktere Ieviņa Alka teica: «Tu tāds sportisks – liksim tevi psihiatriskajā brigādē!» Man pirmā dzirdēšana par kaut ko tādu! Saku – gribēju nestuves nest… Nē, nē, nestuvju tur nebūšot, bet spēku vajadzēšot. 

Psihiatriskā brigāde ātrajā palīdzībā nozīmē doties pie cilvēkiem, kam sācies pēkšņs slimības paasinājums un viņš apdraud sevi vai citus. Pirmais izsaukums bija uz pulksteņdarbnīcu, kurā pacients sācis žņaugt kolēģi. Bijām spiesti viņu fiksēt un vest uz slimnīcu. Atceros, kā norāvu elektrības vadu ar visu štepseli, lai sasietu viņam rokas. Mani novērtēja kā diezgan apsviedīgu. Tā es ieraudzīju psihiatrijas realitāti. Tikai tad, kad ceturtajā kursā sākās psihiatrijas cikls, tā pa īstam sapratu visu, ko biju pieredzējis, strādājot ātrajā palīdzībā.