Pozitīvo ilūziju māns. Krievijas agresiju analizē vēsturnieks Roberts Rasums
2022. gada pirmajās nedēļās, aizvien pieaugot draudiem pie Ukrainas robežām, lielākā daļa sabiedrības notiekošajā noskatījās ar apokaliptisku neizbēgamības sajūtu; Krievija, kuras militārais budžets 2021. gadā pārsniedza 65 miljardus dolāru, gatavojās plašai konvencionālai operācijai. Pesimisti Ukrainai, kuras militārie izdevumi bija vairāk nekā desmit reižu mazāki, šajā situācijā deva dažas stundas, optimisti – dažas dienas vai labākajā gadījumā – nedēļas. Neraugoties uz prognozēm, Ukraina ne tikai pārdzīvoja sev atvēlēto laiku, bet spēja arī doties pretuzbrukumā, atspiežot krievus no Kijivas un atgūstot Hersonu un Harkivu.
Kopš 1500. gada aptuveni pusi no kariem Eiropā ir zaudējusi tā puse, kas karu uzsākusi.
Pašlaik pasauli pārņēmusi eiforisks optimisms – Krievijas iznīcinātās tanku masas, video ar vāji apmācītiem karavīriem, kuriem rokās sarūsējuši kalašņikovi, Bayraktar TB2 dronu video, kur tie iznīcina modernas krievu pretgaisa aizsardzības sistēmas, radījuši sajūtu, ka 21. gadsimta bīstamākā pasaules drošības drauda dienas ir skaitītas. Izbaudot Krievijas sakāvju smagumu, jau sāk izskanēt pirmās frāzes, ka «tuvākajos gados Krievija nebūs drauds» un ka «Krievijai būs nepieciešami gadu desmiti, lai atkoptos»1. Šajā situācijā vērts atcerēties, ka kara beigas tika solītas ne tikai pirmajās dienās, bet arī mēnešos un nu tās ir pabīdītas vēl uz priekšu.
