Pianists Andrejs Osokins: Dvēsele ir kā ievainots dzīvnieks un to nevajag slēpt

Jau trešais

Ar Andreju Osokinu esam pazīstami kopš pirmā koncerta Trīs Osokini Operā. Zinu, lai kā sākas saruna ar viņu, tā vienmēr nonāk pie mūzikas! Andrejs ir ne vien izcils pianists, kurš regulāri koncertē prestižās zālēs Eiropā, savulaik kļuvis par pasaulē nozīmīgāko pianistu konkursu laureātu, bet arī lielisks runātājs. To novērtējuši viņa koncertu apmeklētāji Latvijā, jo pianists ar saviem klausītājiem arī sarunājas. Turklāt Andrejs kāpj pāri stereotipiem, kādam jābūt klasiskam pianistam, lai atceramies kaut vai koncertprogrammas kopā ar mūziķi Katrīnu Gupalo, ar kuru abi ir pāris arī dzīvē. Kā viņš pats saka: «Man liekas, ka mūzika dalās ne jau akadēmiskajā un neakadēmiskajā, bet gan mūzikā, kura ir aizraujoša, talantīgi sacerēta un atskaņota, un mazdrusciņ garlaicīgā mūzikā. Man šis dalījums ir svarīgāks.» Tāpēc nebrīnos, ka Osokina Brīvības festivālā Ukrainai uzstāsies Georgijs Osokins, Žoržs Siksna, Raimonds Tiguls, Roberto Meloni, Ralfs Eilands un daudzi citi mākslinieki. 

Tomēr, atšķirībā no citām mūsu sarunām, šoreiz mūzika palika otrā plānā, jo Andrejs dzīvo ar domām par ukraiņiem un karu. «Pēdējo reizi Ukrainā biju tieši pirms pandēmijas 2019. gadā,» atceras Andrejs. «Ar Katrīnu apciemojām viņas radiniekus, bijām Kijivā – redzējām, cik tur skaisti, satikām brīnišķīgus cilvēkus. Kad skatos ziņas par bombardēšanu, par Putina karavīru zvērībām, tas viss ir acu priekšā… Protams, mums ir ukraiņiem jāpalīdz. Skaidrs, ka esam jau noguruši no kara, bet kā gan tur jūtas cilvēki?!»

Ukraiņi cīnās, lai mēs varam naktīs gulēt savās gultās, nevis slēpties pagrabos no bumbām. 

Iespējams, kāds tagad ir pārsteigts, ka šis ir jau trešais Osokina Brīvības festivāls. Kad Andrejam radās ideja ko tādu rīkot, vārdam brīvība bija cita aktualitāte: «Pirmo festivālu rīkojām pēc pandēmijas pirmā pavasara, kad gribējās atbrīvoties no mājsēdes un tikai virtuāliem koncertu apmeklējumiem, uzaicināt atnākt klausītājus klausīties mūziku klātienē un just brīvību šādā ziņā. Otrs iemesls, kāpēc festivālam tika brīvības vārds, ir saistīts ar ļoti jauku vietu, kurā tas notika, un daļa no koncertiem tur notiks arī tagad. Tas ir klavieru salons Brīvības ielā 152. Salonam ir ļoti lieli logi, gar tiem brauc trolejbusi, automašīnas, satiksme plūst kā dzīve, ko nevar paredzēt un apstādināt, un tur kaut kādā veidā māksla un dzīve sanāk kopā: māksla, kas ir ļoti pārdomāta, un dzīve – tik haotiska. Manuprāt, šajā savienojumā un sinerģijā rodas kas ļoti interesants, savdabīgs.