Pēc sievas nāves viņš palika viens ar diviem bērniem. Mācītāja Anda Ķīviča stāsts
«Man nepatika sevi saukt par atraitni. Ar šo statusu asociēju sevi tikai brīžos, kad, aizpildot kādus dokumentus, bija jānorāda ģimenes stāvoklis,» saka ANDIS ĶĪVIČS. 33 gadu vecumā viņš palika viens ar diviem maziem bērniem. Ir pagājis trīsarpus gadu. Šoruden Andis salaulājās otrreiz.
Foto: no personiskā arhīva
Diemžēl tai saulē aizgāja gan pasaulē priekšlaikus izceltā meitiņa, gan 27 gadus vecā Anna.
Brīdī, kad dzīve apmeta kūleni, nemocīju sevi ar domu, kāpēc tā notika. Es zināju, ka uz šo neloģisko jautājumu nevar saņemt atbildi. Tā vietā, lai meklētu vainīgos, neko nepārmetu ne sev, ne ārstiem vai Dievam. Anna gaidīja mūsu trešo mazuli, sarežģījumu dēļ ārsti mudināja grūtniecību pārtraukt, jo tā apdraudēja viņas dzīvību, bet Anna nepiekrita – bērniņš viņai bija augstāka vērtība pat par pašu. Es respektēju savas sievas izvēles. Jā, grūtniecības laikā man bija lielas bažas un Annai par tām teicu, vienlaikus pilnībā respektējot lēmumu, ko viņa pieņēma. Mēs katrs dzīvojam ar savu pārliecību, kā kam ir jābūt un jānotiek. Cilvēkam, kurš savos viedokļos nemētājas pa labi un kreisi, ir vērtības. Tās arī nosaka izvēles atbilstoši tam, kā kurš tic un kā tver pasauli. Diemžēl tai saulē aizgāja gan pasaulē priekšlaikus izceltā meitiņa, gan 27 gadus vecā Anna. Šādos brīžos cilvēks sāk saprast, ka patiesībā jau viņš neko nekontrolē.
Sabiedrība gaida, lai vīrietis ar zaudējumu tiek galā pats. Annas zaudēšana bijis līdz šim izaicinošākais un grūtākais posms dzīvē. Lēnām taustoties, bija jāsaprot, kā dzīvot tālāk gan emocionāli, gan sadzīviski. Var jau būt, ka kāds mani žēloja un sauca par nabadziņu – redz, cik Andim grūti. Manīju kādu līdzjūtīgāku skatienu, vecākas kundzes šad tad pienāca klāt, kaut ko pateica. Iespējams, nozīme bija arī tam, ka esmu Talsu luterāņu draudzes mācītājs.
