Olimpiskās spēles – prestižs sporta notikums vai pagātnes palieka?
Olimpisko spēļu pamatā ir cēlas idejas. Par mieru pasaulē, starpvalstu draudzību, sportu kā harmoniskas personības veidotāju un godīgu cīņu. Tomēr laika zobs darījis savu. Grandiozais sporta pasākums sāk atgādināt pieminekli aizgājušajiem laikiem, kas vienos atraisa patriotiskas jūtas, bet citos izsauc neizpratni. Pieaugošais ģeopolitiskais saspīlējums un tā ietekme uz olimpisko kustību vēl ir tikai pusbēda. Otru pusi veido straujā auditorijas novecošana, sportistu neapmierinātība ar dalības nosacījumiem un grūti panesamais ekonomiskais slogs rīkotājiem. Jautājumu par olimpisko spēļu nākotni ir vairāk nekā jebkad iepriekš.
Foto: no publicitātes materiāliem
Hitlers kā inovators
Olimpiskās spēles aizsākās Antīkajā Grieķijā. Par to, kad tieši, versijas atšķiras, bet pieņemts uzskatīt, ka sākums meklējams 776. gadā pirms mūsu ēras. Ar laiku tradīcija apsīka. Modernās olimpiskās spēles, kas pirmoreiz notika 1896. gadā, izloloja un atjaunoja Pjērs de Kubertēns. Starptautiskās Olimpiskās komitejas vadības grožus viņš turēja līdz pat 1925. gadam. Tieši de Kubertēns izstrādāja Olimpisko hartu, kas joprojām ir visas kustības pamatdokuments.
Latvijas Olimpiskās komitejas mājaslapā lasāms: «Kubertēna izpratnē olimpiskās spēles nebija tikai sporta sacensības – ar spēļu un olimpiskās kustības palīdzību viņš vēlējās popularizēt amatieru sporta pedagoģiskās un morālās vērtības, veicināt veselas, fiziski, garīgi un tikumiski attīstītas personības veidošanos».
Skaisti lozungi, bet praksē izmaiņas notika strauji – vēl de Kubertēna dzīves laikā. Dopings jeb dažādu vielu lietošana rezultātu uzlabošanai par sporta ikdienu sāka kļūt aizvadītā gadsimta 20. gados. Bet dopinga pārbaudes olimpiskajās spēlēs tika ieviestas tikai 1968. gadā,
